Tag Archives: Vegāniskas receptes

Polenta

Ar mistisko polentu pirmo reizi saskāros jau pirms kādiem gadiem, kad tulkoju rumāņu filmu, kurā polenta kā īpaši tradicionāls ēdiens figurēja sarunās. Es kā ūbercentīgs zubrenieks centos uzrakt, kas tas īsti ir un kā pie mums to sauc. Toreiz uzzināju tikai to, ka tas ir kkas no kukurūzas putraimiem un ka mums tam cita vārda nav. Tātad – polenta ir polenta.

Pēc kāda laika satiku rumāņus LV un viņiem nojautāju, kas tas par zvēru. Viņi, protams, nezināja.  Vēl pēc kāda laika satiku rumāņus Turcijā un jautāju, kas tas tāds ir. Viņi nezināja. Toties turpat uzradās izpalīdzīgi itāļi, kas zināja gan, jo izrādās, ka tas tomēr ir viņu ziemeļpuses tradicionālais ēdiens. ahā!

Pirmo reizi kukurūzas putraimus zem nosaukuma polenta ēdām Kijevā, kad staigājot pa lielveikalu, uzdūros jau zināmajam nosaukumam (tikai ātri vārāmam)  un beidzot gribēju noskaidrot, kas tas ir.
Izvārīju pēc instrukcijām kā parastu putru. Nebij ne vainas, bet nu ūbergaršīgi arī ne.
Daļa putraimu nonāca līdz mājām, bet tur tos nesagatavotus pārsteidza pārtikas kodes un nokoda vienā setā.
Un tad, rau-re, pamanīju, ka mums tak’ arī tādus pārdod. Iegādājām.
Tā nu tā manta mums plauktā glabājās līdz šainedēļai, kad joprojām caurskatot krājumu plauktus, nolēmu sadūšoties un ķerties polentai klāt. Lasīt tālāk →

Štovētie kāposti: kā pie mammas

Vēl viens fūdfesta galda  bestsellers bij Arietas gatavotie štovētie kāposti.
Lūk, viņas instrukcijas. (es tik copy/paste un pielikšu citu bildētas bildes):

Štovēti kāposti nudien ir ēdiens, kuru Latvijā prot gatavot gandrīz ikviens, kuram ir bāze ar ģimenes tradīcijām un, kurš nebaidās stāties pie plīts. Kā jau ar visu tradicionālo, katrs tomēr arī skābu kāpostu štovēšanai pieet mazliet atšķirīgi, lai arī garša bieži vien neatšķiras. Tad nu, kā to daru es – Lasīt tālāk →

Topinambūru kraukšķi

Arī kraukšķi jau vienreiz tikuši te aprakstīti (šķēlīšu varianta pierādījums), bet mamma zvana un saka, ka nevarot atrast, tad nu likšu atsevišķi, lai nav nekādu pārpratumu.

Gardajiem, skābeni-saldajiem topīšu kraukšķiem būs vajadzīgs:

topinambūrs (cik daudz ēdīs, tik daudz arī ņem)

marinādei/mērcei:
baltvīna (vai kāds cits) etiķis
olīveļļa
sojas mērce
izspiests/smalki,smalki,smalki sakapāts ķiploks
pipari un vēl kāda garšviela pēc izvēles, es parasti lieku Tiger nopērkamo grieķu tomātu garšvielu. derēs arī timiāns/rozmarīns/baziliks un tamlīdzīgie

Marinādes sagatavošanai vairumā lej etiķi, tajā ieklapē garšvielas un ķiploku.
Tad pievieno klunkšķi olīveļļas (apm. 1 ēd.k.) un šļācienu sojas mērces (tāpat). Ja nav sojas mērces, pievieno sāli un mazliet cukura.
Tad marinādē liek topīšus un kārtīgi sagroza tā, lai visiem būtu marinādes mētelīši.

ja marinādes maz un etiķa vairs nav, vai negribas šķiesties, pielej maaazlietiņ ūdens.

Tā viņus atstāj mēteļoties uz min 15.
Uzkarsē pannu, tajā lej eļļu, uzkarsē un met iekšā topinambūrus, sparīgi maisot cep smukus kraukšķīgus, beigās var iemest sauju saulespuķu sēklu, pieliet vēl šļuku sojas mērces, aši apmaisīt un gatavs!

slinkā versija ir tāda, ka topīšus bez marinēšanas apcep un beigās vienkārši pārlej marinādi pāri, pacep vēl, tad sēkliņas, sojas mērci un atkal gatavs.
Tīri loģiski, ka tad garša nebūs tik izteikta, bet arī nebūs ne vainas.

Laba lieta ir arī tāda, ka, ja marināde paliek pāri, to labi var izmantot tālāk salātmērces gatavošanai. Vai ielikt ledusskapī un krauksķināt topīšus kādu citu dienu arī.
Labu *

Zemstrīpas piezīme:
Laba doma būtu izmantot grilpannu droši vien, bet man tādas nav un tur neko komentēt nevaru.
Marinādes recepte adaptēta no šejienes.

Ķirbju mērce miltu mērces vietā

Fūdfesta vol.1. vēl viens ēdiens – ķirbju bezmiltu mērce.
Kaut kad jau esmu šo recepti minējusi, bet ar nelielu kaņepju piesitienu un ne vienu pašu kā galveno  stāru. Tad nu dosim to godu.

Bērnībā īstie svētki bija tad, kad uz galda parādījās mērces trauks (man vienmēr paticis, kā anglosakši to dēvē par mērces laivu). Tas nozīmēja, ka galdā celti arī kūpoši kartupeļi, karbonādes/kotletes, štovkāposti, visādi majonēzīgi salāti un citi labumi. Tai laikā man likās, ka bez baltās miltu mērces citu nemaz nav un nevar būt. Kur nu vēl kāds būtu domājis, ka tas nav labi figūrai, asinsvadu tīrībai un kam vēl ne.  Tai laikā man figūras toč vēl nebija un balto mērci strēbu karotēm vien.
Nu jau kādu laiku tādu mērci nedz ēdu, nedz arī gatavoju, tāpēc ļoti nostaļģiska sajūta mani sagrāba, kad kādu dienu, ķirbju krēmzupu vārot, sapratu, ka tās garša ļoti atsauc atmiņā to pašu mīļo bērnības mērci.
Nākamajā reizē pie sautētiem dārzeņiem jau meistaroju ķirbju mērci un sanāca gandrīz autentiski. Tikai vieglāk un aromātiskāk, kas ēdienam tomēr par sliktu nenāk. Lasīt tālāk →

Lēcu plācenīši/burgeri

Viens no fūdfesta galda dalībniekiem bija visu iemīļotie lēcu plācenīši. Taisnību sakot, mūsmājās tos sauc par pampāļiem, jo Guns viņus jauc ar falafelēm/falafeļiem, un to nosaukumu viņa latviskoja jau sen.  Tātad – pampāļi.
Brienot pa interneta dzīlēm var noprast, ka ASV ir ļoti iecienīti dažāda veida un paskata veģetārie burgeri, tad nu šī ir tikai viena versija no miljona.  Recepti kaut kad jau pasen uzraku jūtūbā, tagad nevaru vairs uziet, ļoti atvainojos visiem piekrāptajiem un nereferencētajiem autoriem.
Pampāļiem vajadzēs: Lasīt tālāk →

Fūdfests vol.1./LV

Tas bija traki sen, 19. novembrī (par laimi šai pašā gadā), kad lūdzu dāmas ciemā uz fūdfestu, kas izpaudās kā kopīga gatavošana un vēl kopīgāka ēšana. (es esmu ļoti lēna, zinu, bet pieņemsim, ka labs nāk ar gaidīšanu).
Valsts svētkiem par godu nolēmām gatavot pašmāju gaumē. Kā pie mammas, ja mamma būtu vegijs.

Ēdām vienkāršas lietas un variācijas par vienkāršām lietām – veg. soļanku, krāsnī ceptus dārzeņus, bezmiltu/ķirbju mērci, lēcu plācenīšus, štovētos kāpostus un topinambūru kraukšķus. Līga gan izcēlās ar pīrādziņiem un mafiniem, jo viņa ir mūsu konditors vietējais.
Viss izdevās ļoti labi un garšīgi, par ko neviens tā īsti nemaz nebrīnījās. Un bija tik jauki un omulīgi, ka laikam jau sāksim izvērst fūdfestu tradīciju.
Runā, ka nākamais būs itāļu vakars. Tur nu spīdēs un spozmēs Smārts ar savām paranormāli labajām vegjiu picām un mūsu spiegs Itālijā – Kaila. Tā, lūk.

Drīzumā arī iesniegšu receptes pa postam vien un rindas kārtībā.

un liels paldies maniem mīļajiem fūdfesta biedriem. *

Grūbu gandrīz risoto

Vakar no rīta biju iemērkusi veselu burku grūbu (jo krājumu revidēšana turpinās) un visu dienu perināju domas, ko ar tām grūbām darīt. Tas nebija pārāk viegli, jo nekad mūžā nebiju ar grūbām neko darījusi. Ēšanu, protams, neskaitot. Ā, un mazajās klasītēs rokdarbos taisījām aizdomīgas kolāžas no visādām ēdamlietām. Bet nu tas man šoreiz patiešām nekādi nevarēja līdzēt.
Palasījos šur tur iternetos par grūbām, to lielisko uzturvērtību un gatavošanu. Paliku daudz gudrāka.
Vispār, ja ir laiks un vēlēšanās, iesaku parakņāties vegan coach. Tur var ļoti daudz interesanta atrast. Man īpaši patīk sadaļa “veido pats savu recepti’, kur uzskaitīti gatavošanas pamaprincipi un katra produkta labie saderības partneri.
Tad nu skatoties tur un citur un joprojām gremžoties par nenoreklamētajiem sēņu makaroniem, man uztapa vakariņas un jauna receptūra.
Nolēmu, ka gatavošu kko risoto veidīgu no grūbām, mangoldiem un sēnēm.

Mangoldi jebšu lapu bietes (eng.- swiss chard) ir ļoti vitaminizēti lapu dārzeņi, necimperlīgi, ātri augoši, gatavojami visos paveidos un  receptēs var aizvietot spinātus samērā labi. vislabāk, protams, svaigi ēdami, ja tā garšo un gribas. Es izgājušā vasarā audzēju pirmo reizi un pārcentos, protams, kopumā man bija ap 50 mangoldu stādu, lai gan runā, ka ģimenei pietiekot ar diviem – vienu baltu, otru sarkanu. Tas mums būtu par maz, bet nu par 10 tiešām vairāk nevajag. Ravēju atspērusies :) Rudenī daļu lielās ražas sablanšēju, atdzesēju un pildīju maisiņos. Tagad velku ārā un priecājos.

Es izmantoju saldētos mangoldus un saldētas meža sēnes, bet šos abus noteikti kādreiz mēģināšu aizvietot ar šampinjoniem un spinātiem.
Tad nu lūk, ko izmantoju savam eksperimentam:

500 g grūbu (svars pirms mērcēšanās dienas garumā)
1 liels sīpols
apm. 1.5 l karsta dārzeņu buljona vai ūdens
3 glāzes sagrieztu sēņu (man bija klucis sasalušu)
2 palielas saujas mangoldu/spinātu (atkal jau klucis sasalušu zaļumu)
eļļa, sāls, sojas mērce
1 ēd. k. sojas piena
1 buljona kubiņš, ja izmanto ūdeni nevis buljonu

Sāku ar lielās, dziļās pannas uzkarsēšanu, tad lēju iekšā eļļu un karstā eļļā – smalki sakapātus sīpolus. Tos cepina, kamēr caurspīdīgi, bet ne brūnēt sākuši, apm. 5 min.


Pievienoju sēnes un apcepināju arī tās.
Grūbu kārta (šeit jāpiebilst, ka grūbas pēc mērcēšanas kārtīgi jānoskalo). Iemaisīju grūbas sīpolu/sēņu maisījumā un turpināju maisīt min 1-2, lai grūbas mazliet aplīp ar visām garšām un smaržām.
Baltvīna klasiskajam risoto mūvam man nebij, tāpēc pielēju 1/2 glāzi (apm.125 ml)  karsta ūdens un uz mazas uguns ļāvu ūdenim iesūkties grūbās tā, lai panna paliek daudzmaz sausa. Tad pievienoju vēl pusglāzi. Gaidu, līdz iesūcas grūbās.
Smuki pamaisot, lai nekas nepiedeg, bet ļoti arī nevandoties pa pannu, turpināju pa pusglāzei vien pievienot ūdeni, kamēr grūbas jau drīzdrīzbūsgatavas (tikai jāuzmanās, lai nenovārās grūbu tīkamais kraukšķīgums nost!).
Tad reizē ar kārtējo ūdens devu pievienoju arī atkausētos mangoldus (kas jau vienreiz tikuši blanšēti, tāpēc jau pusgatavi), kurus kārtīgi iemaisīju grūbās.


Pievienojot pēdējo ūdens pusglāzi kopā ar tajā izšķīdinātu buljona kubiņu un karoti sojas piena.

Buljona kubiņu nepievienoju āgrāk, jo vegan coach iesaka sāli (kas buljonā ir vairumā) likt tikai pašās beigās, citādi grūbas var tā arī neizvārīties. Klausu uz vārda!

Pēc garšas pievienoju vēl nedaudz sāls, nedaudz sojas mērces, kapātus pētersīļus un nospriedu, ka gatavs.

Zemstrīpas piezīme:
Lai gan grūbēdiens garšoja itin labi,  tomēr likās, ka lēni ēdas, jo pasauss tomēr bij iznācis. Un kā nu ne – risoto tak parasti beigās tiek pie krēmīga siera/krējuma/sviesta mētelīša, bet manas grūbas palika plikas un nabagas. Tad nu šorīt, Smārtam pusdienu porciju sildot, pievienoju jau iepriekš pieminēto ķiploku mērci (gavēņa majonēze/ķiploks/olīveļļa/sinepes) un pēc noņemšanas no uguns – rauga pārslas. Un tagad nu gan sanāca īstā manta! Krēmīgi, smaržīgi, nepavisam ne sausi un ļoti, ļoti garšīgi.
Citreiz mēģināšu kādu sojas/auzu krējumu vai kādu citu veg. alternatīvu. varbūt silken tofu iederas, kas zina. Un timiānu varētu pielikt kādu zariņu, jo sēnes taču!
Šoreiz sanācis savārīt pavisam lielu porciju, tā ka pie grūbu gandrīz risoto pusdienās tikšu arī es. jam!

Bildēs gan pagaidām redzama vakardienas nekrēmīgā versija. varbūt ielikšu citas bildes, bet varbūt nē. Tagad gan jāiet grūbās.
Labu *

Sēņu/mangoldu radiatormakaroni

Tāds nosaukums postam, ko gribēju šodien rakstīt. Bet vispārējā spodrības talkas lēkmē atbrīvoju kompīti no receptei piederīgajām bildēm. Tad nu neko, gaidīšu nākamo iekārojienu pēc sēņu makaroniem. eh.
Tā kā esmu pūcīga un pikta, salikšu citas bildes iekšā. Par to, kas vegatērijas apkaimē darās.

Mans zaļais ūdensdārzs: redīss

Es jau te  iepriekš pļāpāju par diedzēšanu un tās jaukumiem. Tā kā turpinu diedzēt, tad turpināšu arī runāt.
Ja nu kāds grib diedzēt un nezina, ar ko sākt, es noteikti ieteiktu redīsu “Ķīnas roze”. Dīgst ļoti ātri, izdīgst gandrīz visas sēkliņas, nav īpaši cimperlīgs, sēkliņas lielas, apaļas (cauri platākām diedzējamā trauka šķirbām nebirs), želeja neveidojas, izskatās skaisti, garšo redīsīgi, svaigi, mazliet asi un visnotaļ pavasarīgi. Sēkliņas nopērkamas Biotēkā.
Diedzē tā: izlemj, cik daudz diedzēs (parasti uz paciņas rakstīts, kāds daudzums sēkliņu vajadzīgs attiecīgās firmas trauciņa aizpildīšanai), sēkliņas noskalo un iemērc uz nakti.
Ja izmanto bio-sperli diedzējamos trauciņus, sēkliņas var uzlikt uz restītes un vienkārši uzpildīt trauciņu tā, lai ūdens kārtīgi un pamatīgi nosegtu visas sēkliņas.
Tad no rīta sēkliņas kārtīgi  jānoskalo un  tad nu var likt diedzēties – slapjumā neturēt, bet 4-5 reizes dienā noskalot gan. Es vēl ieteiktu pulverizatoru iegādāt, tā var sēkliņas vienmērīgāk samitrināt.
Lietošanas pamācības iesaka pirmās dienas turēt sēkliņas tumsā, bet līdz ar pirmajām lapiņām likt gaišā vietā.
Vēl ir tāds ieteikums jau lietošanai gatavos diedzējumus uzglabāt ledusskapī (līdz pat vienai nedēļai). Bet nu mums pie loga ir tik auksti, ka rāmji pa nakti apledo no iekšpuses. Tā ka ledusskapis pat nav īsti nepieciešams.

Te man bildes no dažādām”Ķīnas rozes” redīsa diedzēšanas stadijām. Skaists, garšīgs un diedzēšanai pateicīgs bez gala i malas. Iesaku!

redīss "Ķīnas roze", mērcēšana

redīss "Ķīnas roze", 2. diena

redīss "Ķīnas roze", 4.diena

redīss "Ķīnas roze", 8.diena

redīss "Ķīnas roze", 11.diena

Kartupeļu pankūkas ar veselību

Nedēļās nogalē bijām ciemos pie mazās jūrnieces, kura svinēja savu vārda dienu. Ciemiņiem par godu jubilāre bija pārģērbusies reizes piecas, līdz atrada īsto svētku tērpu, savukārt viņas foršie vecāki bija sarūpējuši tik gardas un absolūti vegānas vakariņas, ka gribējās viņus pilnīgi sabučot par tādām rūpēm.

Vienu no ēdieniem sakārojās arī mums mājās izmēģināt – kartupeļu pankūkas ar linsēklām (tur arī tā veselība, kas virsrakstā minēta).
Es visā visumā esmu mega-mega kartupeļu fans, tos es ēdu visos iespējamos veidos un paskatos. Nu, un kartupeļu pankūkas ir favorītu favorīts jau kopš bērnu dienām.
Mana mamma vienmēr cepusi visgardākās pankūkas pasaulē, bet diemžēl ar olām, tāpēc nu jau kādu laiciņu man vairs tas gardums netiek. Tā nu sāku cept supervienkāršās pankūkas – uz rupjās rīves rīvēti kartupeļi (kuriem kārtīgi nospiesta sula) un sāls. Un viss.

Šoreiz pie rīvētajiem kartupeļiem un sāls iemetām arī sauju maltu linsēklu.

Es vēl mēģināju ākstīties un taisīt kaņepju sviestu ar kafijdzirnaviņu un piestas palīdzību, kas laikam tā īsti neizdevās. Garšoja jau labi, protams, un pankūkām bija tīkams kaņepju aromāts, bet  uz maizītes to manu “sviestu” smērēt īsti nevarētu.

Tad nu lūk – rupji rīvēti kartupeļi, maltas linsēklas, maltas/piestā grūstītas kaņepes, sāls un eļļa kopā izskatās šādi:

Klāt ēdām Smārta uzgudrotos salātus: topinambūrs, marinēts gurķis, redīsu un krešu diedzējumi, eļļas-baltvīnetiķa mērcīte.
UN
Slaveno ķiplokmērci, ko gatavo no visnegaršīgākās majonēzes pasaulē – Franča gavēņa majonēzes, kas kalpo kā ideāls, kledzīgs pamats šai mērcei. Mūsu ciemiņi ir mēģinājuši mājās atkārtot vienreizīgo ķiplokmērci, bet viņiem tas nav izdevies, jo viņu majonēzes gluži vienkārši ir pārāk labas un garšīgas. :D
Tātad: Franča majonēze gavēnim, sinepes, olīveļļa, mazliet ūdens, izspiests ķiploks, sāls/sojas mērce. Visu smuki samaisa, vēlams sablenderē un izmanto pēc vajadzības.

Zemsvītras piezīme:
Paldies šefpavāram dj Kompozītam par gardo pankūku ideju. Mēs iesim ciemos vēl!

Oda Stokmanam

Iepriekš jau padalījos ar savu gaudu stāstu par vokpannu.
Pannu Smārts aiznesa atpakaļ un uzrakstīja iesniegumu, kuru solīja izskatīt kkādā laika periodā. Izskatīja aši un nosprieda, ka ražotāja vaina.
Pa nedēļu tā arī līdz centram nesanāca aizdzīvoties, tad nu braucām vakar. Sanāca neliela gaidīšana un klumzēšanās, jo bija jāsazvana visi menedžeri, bet beigu beigās mums naudiņu bet liekas tielēšanās atdeva skaidrā, zaļā formā. Paaaaldies!
Tā kā jau bijām uz vietas, nācās vien iet uz pārtikas nodaļu un cerēt, ka tur nekā īpaša nebūs. Bet BIJA GAN.
Tad nu tā – tramtararamram – Stokmanā ir dabūjamas rauga pārslas (nutritional yeast). Uhunah! Plauktā pie cukuriem, sāļiem un vēlsazinkā! Lūk!

Jau labu laiku lasu receptes, kur šad un tad pavīd ieteikumus pievienot šīs pārslas “sierīgas garšas iegūšanai” vai izmantot to kā uztura bagātinātāju – b vitamīnu un visa kā cita laba avotu. Bet nu protams, protams, mēs tik sērigauži noskatījāmies uz to visu, jo nevienā bodē iepriecinošas ziņas mums neizsniedza. Runā, ka kādreiz Biotēkā bijis, bet neesot īsti bijis pieprasījuma un tā arī izbijis.
Varbūt ne tā meklējām. Galu galā – mēs tik reti esam centrā, ka kas zina, varbūt visi ēd jau sen un pilnām mutēm. :)

Tā kā nekad nebijām tādu mantu garšojuši, bet jēga jau pārpriecāta, nācās kaut ko aši uzmeistarot ar jaunieguvuma piedalīšanos. Kamēr Smārts noņēmās ar kurināšanu, es uzmeistaroju sierīgus (!!!) radiatormakaronus. Bildes nav un nebūs, jo mēs pārāk aši visu norijām – izsalkums bija liels un jā – bija ļoti garšīgi. Bet sastāvadaļas bija šādas:
1/2 paciņa makaronu
1/2 bundža konservēto tomātu
1 ēd. k. tomātu pastas
1 sīpols
3 ķiplokdaiviņas
olīveļļa
oregano, sāls, pipari (man liekas, ka iemetu arī Tiger tomātgaršvielu)
3-4 ēd. k. rauga pārslu

Pannā uzkarsēju eļļu, apcepu sīki sakapātu sīpolu un ķiploku, pievienoju tomātus, karsēju uz vidējas liesmas, kamēr vārās makaroni (makaronus lielā sālsūdens daudzumā vārā, kamēr al dente).
Tad mērcei pievieno sāli, piparus, oregano, pāris karošu makaronūdens (ja gribas šķidrāku mērci), vēl kādas 5 min pakarsē, pievieno nokāstos makaronus, kārtīgi samaisa, noņem no uguns un iemaisa  rauga pārslas.
Liek šķīvjos un  uzkaisa vēl mazliet rauga pārslu.
Bija ļoti, ļoti gardi.

Un vakarā vēl sataisījām meksikānīgas vakariņas, kur atkal visur piedalījās tās pašas pārslas – versiju par tako zupu (ar lētajām, Maximā nopērkamajām sojas pārslām. jam!) un gvakamoli. Nevienam no šiem ēdieniem gan parasti sieru klāt neliek, bet mēs bijām satrakojušies. :D

Iešu paošņāt bundžu un padomāt jaunus pielietojumus.

Zemsvītras piezīme:
Tagad skatos, ka ir arī i-veikalā pirkumins.lv iegādājama šī lieta. Varbūt ir vēl kaut kur?

1 … 11 12 13 14