Monthly Archives: August 2015

Mazsālīto halapenjo gurķīšu eksperiments

_MG_5578

Lai gan mēdzu stāstīt par saviem 4. klases piedzīvojumiem, raksturojot sevi kā nopietnu sievieti (un es tiešām biju ļoti, ļoti nopietna),  tagad ar nožēlu jāsecina, ka nekāda nopietnība manī nav atlikusi – kā gan citādi izskaidrot to, ka joprojām nemāku ne gurķi iemarinēt, ne zapti ievārīt? Bet nekas, nekas, visu pamazām. Arī staigāt taču mācījos, vazājoties pa māju ar žurnālgaldiņu, tāpēc pie katliem arī uzreiz neķeršos – var taču tik dažādos veidos un nozīmēs apdedzināties. Mazsālītos gurķīšus gan es varu savaldīt, tas arī ne reizi darīts, taču šoreiz gribējās paeksperimentēt ar asumu un garšām.

VAJADZĪGS:

  • 25 gurķi (bet var arī visus 30, man vienkārši beidzās krājumi)
  • 5 palielas ķiploku daiviņas
  • 10 ziedošas dilles
  • 3 svaigi halapenjo pipari
  • 10 citrona vai laima lapas (pēc vēlēšanās)
  • ūdens
  • sāls (1 tējk. uz 1 tasi ūdens)

_MG_5384_MG_5188_MG_5374

GATAVO:

Izvēlas lielu burku ar vakuumvāku (bet noņem gumiju nost, šoreiz vakuumu nevajadzēs) un kārtīgi, kārtīgi izmazgā.
Arī gurķīšus kārtīgi nomazgā un nogriež tiem galus.
Halapenjo nomazgā, sagriež ripiņās. Ja vēlas, izņem sēkliņas.
Gurķīšus kārto burkā, pa laikam blakus iekārtojot kādu dilli, halapenjo šķēlīti un ķiploka daiviņu.
Kad burciņa pilna, pārlej gurķiem pāri sālsūdeni (sāls kristāliņiem jābūt izšķīdušiem), atstājot līdz burkas malai brīvu vietu – kādus 3 cm.
Virs gurķiem uzliek kādu slogu, kas nodrošinās to, lai sālsūdens kārtīgi pārklātu visu burciņas saturu. Burku aiztaisa un noliek uz virtuves galda uz kādām 2-3 dienām, reizi dienā paceļot vāciņu. Kad gurķīši iesālījušies līdz intensitātei, kas pašam šķiet garšīga, tos ar visu burku pārvieto uz ledusskapi. Ēd.

_MG_5625

Zemsvītras piezīmes:

*Burkas vietā var izvēlēties arī bļodu, pa virsu gurķīšiem uzliekot kādu šķīvīti un slogu.
*Runā, ka īpašai veiksmei nepieciešams izvēlēties īpaši svaigus gurķīšus.
*Laikam burkā bija ticis kāds nepacietīgs, ne pārlieku sanitārs pirksts – pēc 3 dienām burkas virspusē parādījās bālgana pelējuma kārtiņa (tas lai kalpo citiem par mācību!). Gurķus izņēmu no burkas, noskaloju un pārvietoju uz ledusskapi. Garšīgi uzglabājās vēl kādas dienas piecas, kamēr kļuva apēsti.
*To, vai eksperiments izdevās, joprojām nesaprotu – gurķīši bija garšīgi, kraukšķīgi un samērā pikanti, taču mazsālītiem mazliet par sāļu un intensīvu. Bet nu mums patika, un, kā teicis Trollītis Mumins vai kāds no viņa draugiem: “Viss, kas ir patīkams, ir labs (lasi: garšīgs) vēderam.”.

Zaļais zaļumu pesto

_MG_5440

Vasara ir tik zaļa, vasara ir tik skaista, vasara ir tik ļoti vasara, ka vasarāk vairs nevar būt. Ja man šodien jautātu, kā man iet, es neatbildētu vis ar  latviski pieticīgo “pamazām”,  “palēnām” vai “cīnos”, nē, es atbildētu vienā vārdā: “vasara”. Kā tev iet? VASARA.

Pasaulē, kur ir vasara un kur atkal ir blenderi (!), es gatavoju zaļu zaļumu pesto. Vislabāk garšos ar īstiem augusta tomātiem, kam es te varētu uzrakstīt veselu serenādi mēnesgaismā, bet mūsdienās uztveramo zīmju skaits ir ierobežots, tāpēc paliksim pie tā, ka VASARA.

_MG_5435

VAJADZĪGS:

  • Buntīte bazilika
  • Buntīte kinzas
  • Buntīte diļļu
  • Pamatīga sauja spinātu
  • 1 tase (cup) Indijas riekstu
  • 1 ēd.k. rauga pārslu
  • 1/2 tējk. ķiploku pulvera vai 1 daiviņa svaiga, izspiesta vai sasmalcināta ķiploka
  • 2 tējk. sāls
  • 3 ēd.k. citrona sulas
  • 3 ēd.k. olīveļļas

GATAVO:

Visus zaļumus nomazgā, atdala lapiņas no lielajiem kātiņiem, lapiņas rupji sakapā.
Liek virtuves kombainā vai blenderī visu, izņemot olīveļļu, un darbojas, līdz iegūst daudzmaz viendabīgu masu.
Pamazām pievieno olīveļļu. Pagaršo. Ja vajag, uzlabo ar sāli vai kādu pipariņu. Ēd.

 

Zemsvītras piezīmes

* Pesto krēmīgums/viendabīgums atkarīgs no ēdāja gaumes. Jo krēmīgāks, jo maigāka garša.

* Nē, kinzu nevar nelikt. Kā teica mans draugs-paraugs kam pašam kinza tā ne pārāk – bet kā tad es varu būt īsts fūdijs, ja man negaršo kinza?

Krāsnī grauzdēta bagete ar gailenēm, artišokiem un salviju

_MG_5283 _MG_5298

Es zinu, zinu, šajā karstumā par smagiem ēdieniem pat domāt negribas. Un tomēr – gan jau kaut kad drīz būs (sēņu) lietus, būs gailenes un būs apetīte.

Vajadzīgs (lai 2 personas var diezgan pieēsties):

  • Bagete (es izmantoju apmēram 2/3 no garās bagetes)
  • 500 g gaileņu
  • 6 (vai vairāk) eļļā marinēti artišoku gabaliņi
  • 20 salvijas lapas
  • 3 ķiploka daiviņas
  • Olīveļļa apcepšanai
  • Sāls, pipari pēc garšas
  • 1 ēd.k. sarkanvīna vai baltvīna etiķa

_MG_5272

Gatavo:

Gailenes smuki notīra, bet noteikti nemazgā. Notīrītās sēnes saplēš vai sagriež vidēja lieluma gabaliņos.
Salvijas lapas satin “cigārā”, liekot tās vienu virs otras (sākot ar lielāko un beidzot ar mazāko) un satinot rullītī, un sagriež vienāda platuma strēmelītēs.
Ķiploku nomizo un izspiež caur spiedi vai ļoti sīki sakapā.
Pannā uzkarsē olīveļļu un liek cepties gailenes. Ja panna nav īpaši liela, cep vairākās porcijās, lai sēnes ātri apceptos, nevis ilgi sautētos.
Sēnes cep apmēram 10 minūtes. Kad no sēnēm beidz izdalīties šķidrums un panna kļūst sausāka, pievieno ķiploku, salviju, artišoku gabaliņus, sāli, piparus un etiķi. Pacep vēl kādas 3-5 minūtes, līdz sēnes apbrūnējušas.
Karstā krāsnī (170°C) liek gareniski pārgrieztas, ar olīveļļu ieziestas bagetes un cep 5 minūtes.
Apceptajām bagetēm liek virsū sēnes un cep krāsnī vēl 5 minūtes. Ēd.

Zemsvītras piezīmes:

* Ja vēlas, pārkaisa maizītēm “parmezānu” – pulverī samaltu Indijas riekstu un rauga pārslu maisījumu.
* Ar rudmiesēm noteikti, noteikti būs vēl garšīgāk.
* Citkārt es pie sēnēm liktu rozmarīnu un timiānu, bet šogad man dārzā pirmo reizi aug salvija, tāpēc izvēlējos to. Nenožēloju.

_MG_5217_MG_5223

_MG_5305_MG_5287

Gurķu un franču zaļo pupiņu salāti ar neparastu diļļu mērci

_MG_5050

Karstā laikā jālieto daudz ūdens. Gurķis manā uztverē arī ir ūdens, tikai zaļā, cietā agregātstāvoklī ar mizu riņķī, tāpēc šodien visos ēdienos būs gurķi. Lai gurķis nejustos vientuļš un nesāktu gurķoties, lieku klāt zaļās pākšu pupiņas. Tās iegādāju aizvakar, kad ar smaidīgo Ilzi no raidījuma “Tirgus Pērle” runājāmies par pākšaugiem Rīgas centrāltirgū (to, kā mums gāja, var redzēt un dzirdēt ŠEIT). Stenda saimniece stāstīja, ka pupiņu sēklas iedāvājusi kāda kliente, kas tās atvedusi no Francijas. Tātad – franču zaļās pupiņas.

Vajadzīgs (2 personām):

  • 2 pamatīgas saujas zaļo pākšu pupiņu
  • 6 īsie lauka gurķīši
  • Diļļu buntīte (sakapātā formā sanāk 1/2 tase (cup) diļļu)
  • 1/4 tase olīveļļas
  • 1/4 tase kokosriekstu eļļas
  • 1/2-1 tējk. sāls (pēc garšas)
  • 1 tējk. sīpolu pulvera
  • 1/4 tējk. ķiploku pulvera
  • 1 ēd.k. citrona sulas
  • 1 ēd.k. tahini (sezama sēklu pastas)

Gatavo:

Pākšu pupiņas nomazgā, nogriež tām galus un liek tvaicēties apmēram 10 minūtes (atkarīgs no tā, cik svaigas un “jaunas” ir pupiņas). Ja nevēlas tvaicēt, pupiņas var novārīt.
Kad pupiņas gatavas, tās noskalo aukstā ūdenī, lai saglabātos koši zaļā krāsa. Liek sietiņā, lai notek liekais ūdens.
Visas mērces sastāvdaļas liek blenderī un sablendē daudzmaz vienmērīgā konsistencē. Košāki un redzamāki diļļu fragmenti nav nekas nosodāms.
Gurķus nomizo, liek bļodā kopā ar pākšu pupiņām, lej pāri mērci un samaisa. Ēd.

Zemsvītras piezīmes:

* No 3 eļļu nesējiem gatavotā mērce ir samērā smagnēja, tāpēc to labāk pievienot salātiem pamazām, papildinot, ja ir tāda nepieciešamība. Ja mērcīte paliek pāri, to var vēlāk izmantot citiem salātiem vai lietot kā dipu dārzeņu uzkodām.
* Šodien puķes izskatās labāk nekā gurķi.

_MG_4825 copy

Karaliskās gurķošanās vasara: cūku pupas ar gurķeņu mērci

_MG_4730

Vasara nav nogurusi, vasara šovasar atpūšas pati no sevis. Šis ir vasaras vasaras atvaļinājums, ja vēlaties. Lai gan neesmu īpaši iecietīga un saprotoša, šoreiz saprotu gan, jo arī pati šovasar atpūšos no visa visuma. Jo man, nē, mums ir jaunas mājas, kas ir tik mājīgas, ka, lai tam noticētu, nedrīkst pārlieku daudz kustēties, kur nu vēl iet kaut kur tālu prom. Te ir jābūt, lai redzētu, kā saule noglauda katru mājas sienu un iemet pa vēsākam vai karstākam skatienam rūtotajos lodziņos, kā, atkarībā no gaismas un diennakts stundas, mainās tapešu toņi, uz kurām palodzēm vislabāk jūtas kaķi (atbilde: uz visām, kur var apgulties), cik laba sajūta ir sēdēt lietū zem nojumes, kuras jumts, kā teica kāds ciemiņš, izskatās noguris, cik labi lasās grāmatas lielās kļavas ēnā, cik labi ir vienkārši sēdēt un skatīties, kā vasara pārkārto ziedu kompozīcijas dārzā, kas patiešām neatpaliek no botāniskā, cik labi… un te es varētu turpināt bez gala un malas, jo interneta pieslēgums te ir stabils un datora baterija ir optimistiski pilna. Bet ir jau jāprotas, jo galu galā pat man ir skaidrs, ka, tieši tāpat kā vasara, es šovasar to tik vien daru kā gurķojos.

Runājot vairāk par lietu (un šajā kontekstā tas nozīmē jebko, ko var apēst, nevis laikapstākļus, par kuriem, goda vārds, ir vienkārši jābeidz īdēt), šovasar beidzot iepazinos ar gurķeni jeb gurķumētru, kas šeit pavisam nonšalanti aug starp lavandu un rozēm (!). Gurķene ir garšīga, un runā, ka tās lapiņas un ziedi smaržo te pēc svaigiem gurķiem, te zivīm. Gurķeni lieto salātos un mērcēs un met citronūdenī, lai tas garšotu vēl atsvaidzinošāk. Tas viss ir izlasīts internetā, tas viss ir pārbaudīts, tas viss ir tīra taisnība.

_MG_4684_MG_4664_MG_4733

Ar cūku pupām savukārt es iepazinos tik sen, ka pirmās tikšanās reizes aprakstīšanai būtu nepieciešama psihoterapeita vai hipnotizētāja iejaukšanās. Visādā ziņā cūku pupas man ir īpaši mīļas, bērnības garšu un smaržu topā tās ierindojas kaut kur līdzās miežu putraimu biezputrai, ko ar māsu dēvējām par pļopsi vārīšanās skaņas un paskata dēļ. Tikai pirms nedaudziem gadiem uzzināju, ka cūku pupas zina arī citur pasaulē, loba ārā no mizām un miziņām, sutina, fritē, cepina, blendē un pārvērš dažādos smalkos ēdienos. Tas viss ir burvīgi un garšīgi, to daru arī es pati, taču veids, kā cūku pupas ēd mūspusē man šķiet īpaši sirsnīgs – mizās vārītās cūku pupas, ko visi ēdāji loba turpat, pie pusdienu galda, ir kaut kas nedefinējami un mistiski mājīgs un īsts.

Mūsdienās ir stilīgi taisīt jaunā un vecā fjūženu, tāpēc es sapazīstinu gurķeni un cūku pupu par godu vasarai, kad viss ir jauns, bet sajūta tāda, ka tā bijis jau sen, sen.

_MG_4705

Vajadzīgs:

  • Cūku pupas (jo vairāk, jo labāk), ūdens, sāls

Mērcei (pietiks 1 personai):

  • 1 avokado
  • 2 ēd.k. gurķenes lapu
  • 1-1,5 tējk. citrona sulas
  • 1 ēd.k. olīveļļas
  • Šķipsniņa sāls (līdz 1/4 tējk.)

Gatavo:

Cūku pupas ar visām mizām liek katlā, lej pāri ūdeni, lai visas pākstis būtu pārklātas. Kad ūdens uzvārījies, piemet sāli, samazina karstumu un vāra, līdz cūku pupas mīkstas. Tas varētu aizņemt apmēram pusstundu, bet nevajag kautrēties pa brītiņam paurķēt kādu pāksti un nogaršot, vai Rīga jau gatava.

Gurķenes lapiņas nomazgā, sīki sakapā un samaisa ar saspaidītu avokado un pārējām mērces sastāvdaļām. Ja vēlas, mērci var sablendēt.

Saaicina mīļākos cilvēkus (vai ienaidniekus, kam vēlas dot otru iespēju), sasēdina ap galdu, vidū liek bļodu ar kūpošām cūku pupām, blakus liek trauciņus ar gurķeņu mērci, loba pupas, mērcē mērcē (!) un ĒD.

_MG_4721

_MG_4727