Tag Archives: Vegāniskas receptes

Kailas tomātu-ingvera zupa

Uzticamais hp nepārtraukti rūc, ka mēģinu viņā pārāk daudz bilžu sastūķēt, tāpēc joprojām netieku galā ar fūdfesta bildēm. Bet pamazām, pamazām un rindas kārtībā mēģināšu atšķetināt brīvdienu garšas un smaržas.

Šodien kārta Kailas ieteiktajai tomātu-ingvera zupai, ko nedaudz gan pārveidoju, jo viņa man deva recepti un tai pašā čata logā jautāja, ko darīt ar ķirbi. Man kā reiz bija tāds pat jautājums, jo viens tāds pusēsts ķirbis tupēja uz virtuves galda jau pāris dienu. Kaila gan ķirbja vietā parasti liek kartupeļus un noteikti, ka arī tā ir ļoti labi, bet man bija jātiek galā ar to ķirbi tomēr.
Tad nu laikam sanāk tāds kā kopdarbs. Ar šo te daudzmu sanāks apm. 3-4 porcijas. Kā nu kurš ēd.

1/2 kg blanšētu, kubiņos sagrieztu tomātu (der arī vnk konservēti)
1/2 kg ķubiņos sagriezta ķirbja
2 – 3 glāzes ūdens
4-6 daiviņas izspiesta ķiploka
apm. 5 cm rīvēta ingvera
1-2 buljona kubiņi
pēc izvēles – 1 ēd.k. sausā sojas piena

Kaila teica, ka ķiploku un ingveru pievieno beigās, bet man patīk tādas lietas apcept pirms pārējo sastāvdaļu pievienošanas. Tad nu izgāju uz kompromisu un pusi apcepu, pusi pievienoju svaigu jau gandrīz gatavai zupai.
Karstā pannā lej olīveļļu, karstā eļļā nedaudz apcep ingveru un ķiploku, pievieno kubiņos sagriezto ķirbi, tomātu gabaliņus, ūdeni, buljona kubiņus un sautē apm 20 min. Ja gribas šķidrāku zupu, pievieno vēl nedaudz ūdens.
Kad ķirbji mīksti, zupu sablendē, pievieno atlikušo ingveru, ķiploku un sāli/piparus pēc garšas. Visu kārtīgi samaisa, vēlreiz uzsilda un gatavs!
Sanāk ļoti aromātiska, sildoša un garda zupa. Kaila teica, ka pēc šāda zupas šķīvja iztukšošanas uzreiz jūtoties veselīgāka.
Tad nu garšīgu veselību jums. :)

Krēmīgā topinambūru krēmzupa


Protams, ka nekaunīgi vēlu, bet šodien norakām daļu topinambūru.
Kājas caur megastilīgajām tirgus oderkalošām nosala ellīgi, tāpēc nolēmām sevi uzsildīt ar karstu, krēmīgu zupu.
Recepte rodama jau iepriekš minētajā Majas Sēderbergas grāmatā “Veselīga dabas virtuve” (joprojām paldies, Kaili).

4 topinambūru racējiem vajadzēs:

500 g topinambūru
250 g kartupeļu
1 sīpols
1 ēd.k. eļļas
1 l dārzeņu buljona/1 l ūdens un 1 buljona kubiņš
400 g/1 bundžiņa balto pupiņu (man bija kkādas pupiņas salsas mērcē)
sāls, pipari
pētersīļu kušķīti

Topinambūrus rūpīgi nomazgā (jau atkal iesaku dārzeņu beržamos cimdiņus). Kartupeļus un topinambūrus sagriež šķēlītēs. Nomazgā un sakapā sīpolu.
Karstā eļļā apcep sīpolu, pievieno kartupeļus un topinambūrus. Mazliet apcep, pielej buljonu/ūdeni un buljona kubiņu, ļauj uzvārīties, samazina liesmu un sautē 15-20 min (līdz dārzeņi mīksti).
Pievieno pupiņas, vēlreiz uzkarsē un sablenderē dārzeņus biezzupā. Pievieno sāli un piparus, rotā ar kapātiem pētersīļiem.
Es vēl apcepu topinambūru kraukšķus ar saulespuķu sēkliņām.
Tad gan meklējām lielās karotes un sākām kārtīgi svinēt topinambūru ražas svētkus.

 

Topinambūrs

Topinambūrs ir brīnišķīgi gards un veselīgs asteru dzimtas augs, kas vasaras laikā izaug apm. 2 m garš, rudenī zied dzelteniem ziediem un zem zemes veido ēdamus bumbuļus, kas ēdami visos iedomājamos veidos.
Par augsto uzturvērtību un vēsturi stāstos neizplūdīšu, to visu internetos var uzrakt piemēram šeit:
http://www.cetrassezonas.lv/lv/produkti/darzeni/ingredient.php?id=6400

Stāstīšu tik par saviem privātajiem novērojumiem. Tātad: stādāms pavasarī, neprasa neko, aug savā nodabā, bet vislabāk – saulainā vietā. Novācams vēlu rudenī, parasti pēc pirmajām salnām. Daļu var atstāt zemē un izrakt pavasarī. Runā, ka izturot līdz pat 30 grādu salu. Ja ziemā ir atkušņi – var iet un rakt laukā. Grūti uzglabājams, jo miza ļoti plāna un trausla.
Un vispār – vairums ļaužu topinambūru zina milzu izmēra un izslavētās audzelības dēļ, bet reti kurš zina, cik gards un daudzveidīgs  tas ir.

Pagājušajā gadā ap šo laiku uzzināju, ka tāds topinambūrs vispār eksistē. Man tobrīd bija jauna mīļākā ēdiengrāmata – Majas Sēderbergas “Veselīga dabas virtuve”, ko man dzimšanas dienā iedāvāja Kaila (paldies, Kaili!)
Sāku interesēties, kas tas tāds par murmuli un pēc kāda laiciņa pat ieraudzīju veikalā, iegādājām, nogaršojām un nolēmām, ka BŪS. (starp citu – neļaujiet veikalā nopērkamajiem fasētajiem topinambūriem sevi muļķot – dabā tik mazus un savītušus eksemplārus atrast grūti. Kā viņi izveido tik milzonīgu uzcenojumu, es arī nespēju saprast, jo topinambūrs patiesi prasa tikai un vienīgi vietu zem saules).
Visu ziemu perināju plānus kā iegūt topinambūru sev, pavasarī liku zemē, vasarā priecājos par zaļo, biezo, gandrīz necaurredzamo dzīvžogu, kas atdalījā zālājdaļu no dārziņa, rudenī – par dzelteno ziedu joslu un tagad – par kastu kastēm bumbuļainu gardumu.
Kā garšo topinambūrs? Laikam ļauži nav spējuši vienoties, jo rau re, kādi tik nosaukumi tam nav doti – Jeruzalemes artišoks, saldais kartupelis, zemes bumbieris un gan jau, ka ir vēl. Es teiktu, ka topinambūrs ir kraukšķīgs un sulīgs, pēc kraukšķa atgādina bumbieri, garša mazliet riekstaina,  bet svaiga.
Ļoti labi garšo svaigs – tāpat vien graužams, salātos, arī sulās.
Apcepts -sirsnīgi iesaku ar iepriekš minēto itāļu marinādi. Arī tāpat olīveļļā cepts būs īsti gards.
Ļoti sātīga un krēmīga sanāk topinambūru zupa, sautēti tie ir garrrdi, tāpat arī krāsnī cepti.
Dari, ko gribi – topinambūrs ir gards no abiem galiem un pa vidu – gards. :)

Zemstrīpas piezīme:
Tie austrumu gudreļi, kas zināja, kas tas topinambūrs tāds ir, mūs visu vasaru lamāja par vieglprātību tādu sērgu laist dārzā (topinambūrs ir aprbīnojami audzelīgs, vairojas kā vells un grūti kontrolējams, jo stiepj savus bumbuļus milzonīgā rādiusā un katrs bumbulis nākamajā gadā izaugs par milzeni) , bet rudenī, jauno ražu nogaršojot, prasīja maisņā līdzi kādu pārīti. Protams, ka dabūja vairāk, īgņas nelaimīgie.
Nezinu, kā nākamgad būs ar to “sērgu”, bet dārzam mums ir kapļi un zālājam – pļāvējs un trimmeris, gan galā tiksim. Vienu gan zinu – arī nākamgad vēlu rudenī vilksim kalošas kājās un iesim topinambūru medībās.
Visiem, kam ir kaimiņš vai kaut attāls rads, kas kādreiz sūdzējies par lielu augu ar dzeltenām puķēm, kas katru gadu neiznīdējāmi aug un aug – dodieties pie viņiem ar dakšām un spaiņiem un priecājieties arī jūs par šo vēlīno ražu un, ja kaut mazs zemes pleķītis to ļauj – kādu bumbuli pietaupiet pavasarim, sēklai.

Kartupeļi ar bezmiltu mērci

Šoreiz no sērijas lēti, labi un mājīgi.
Es neesmu pārāk veselīgi un pareizi ēdošs cilvēks, jo pārāk bieži gribas ko sātīgu, ceptu, sāļu un kartupelīgu. Tādās dienās ļoti labi noder augstāk redzamais šķīvis – sutināti kartupeļi, krēmīga ķirbju mērce un apcepti sojas cīsiņi. Bonusā – skābu kāpostu salāti.

Kad sāku gatavot vakariņas, īsti nezināju, ko un kā metīšu katliņā. Pēdējo dienu laikā bij nācies saskrieties ar kaņepju sēklām kā dzīvajā tā tīmeklī, tāpēc nolēmu beidzot saņemties un  izmēģināt latviešu saknēm tik klasisko kombināciju – kaņepes/kartupeļi. Gribēju uzmeistarot arī bērnības miltu mērci bez miltiem un citām muļķībām, nolēmu, ka varbūt buljona kubiks noderēs, bet nevajadzēja pat. Par to liels sapriecājiens. Tad nu lūk, ko es beigās tomēr izmantoju (sanāca 3 porcijas – 2 vakariņām un viena Smārta termosam):

1 kg kartupeļu
2 glāzes ūdens
1 tējk. olīveļļas
sāls
pa zariņam rozmarīna un timiāna

1/2 kg ķirbja
2 mazi šalotes sīpoli (droši var aizstāt ar 1 parastu sīpolu vai neko)
1 gl ūdens
1 tējk. sojas mērce.
1 ēd.k. kaņepju sēklu
1 ēd. k. kaņepju eļļas
sāls pēc garšas

4 sojas cīsiņi
1/2 tējk. sabji masala garšvielu maisījuma
čin čin sojas mērces

Jau labu laiku kartupeļus nevāru, tik sautēju vien. Tas ir tā – kartupeļus kārtīgi noberžu (kamēr vēl var nemizot), sagriežu šķēlītēs un lieku lielā, dziļā pannā, kur jau sildās olīveļļa, piemetu sāli, mazliet pamaisu pa pannu, tad pievienoju ūdeni, parasti tik daudz, lai kartupeļi būtu nosegti, bet ne vairāk. Un tad vāru 10-15 min (atkarīgs no kartupeļu pasugas). Sanāk ātrāk, nekā lielos gabalus vārot un izdevīgāk ar, jo no sagrieztajiem kartupeļiem labāk izdalās ciete, kas ūdeni tā kā ietumē un sanāk ne tikai kartupeļi ēdami, bet arī pamats garšīgai mērcītei.

Tātad – liekam sautēties kartupeļus kopā ar pusi timiāna un pusi rozmarīna zariņa.

Mazā katliņā apcepina sīpolus, pievieno kubiciņos sagrieztu ķirbi (man bij pašu audzēts un vēl mīkstu mizu, tāpēc pat nemizoju), ūdeni, sāli un atlikušo timiānu/rozmarīnu. Tas sautēsies min 10-15, apmēram tāpat kā kartupeļi.

Ķeramies pie kaņepēm.

Man absolūti nebija nojausmas ko un kā ar tām darīt, biju dzirdējusi un lasījusi, ka pirms lietošanas jāgrauzdē. sacīts darīts – grauzdēšu, kamēr sāks lēkāt.Grauzdēju uz sausas pannas un maisu intensīvi, lai tik degt nesāk. Smaržot sāk diezgan aši, bet nelēkā, maitas. Kad sāk lēkāt, sāk arī pēc deguma ost. Sagrūžu daļu kaņepju piestā – jā, ir sadegušas. Nu, neko, Smārta mamma no tirgus atvedusi veselu maisu sēklu, mēģinās vēlreiz.

Lieku sausā pannā grauzdēties sēklas, ņemu nost tiklīdz sāk brūnēt un smaržot. Samaļu kafijdzirnaviņās un ir!

Kartupeļi metas jau gatavi, ķeros pie cīsiņiem – sagriežu ripiņās, metu pannā, kur nelielā eļļas daudzumā jau čibinās sabji masala (vai kas cits, asumu, pikantumu dodošs). Cīsiņus cep līdz tīkamai krāsai un kraukšķim, pašās beigās iešļaksta sojas mērci, aši apmaisa un ņem pannu nost no uguns.

Kad ķirbji mīksti, tos sablendē, pielej mazliet kartupeļūdens (lai būtu tumīgāka mērce), ieber kaņepju sēklas, pielej sojas mērci un ja ir un gribas – kaņepju eļļu. Visu kārtīgi samaisa un –  mērce gatava!

Skābos kāpostus samaisa ar eļļu (es izmantoju kaņepju atkal).

Mazā bļodiņā liek kartupeļus, pāri lej  ķirbju mērci, virsū dekoratīvi samētā cīsiņu ripas. Ja ir – šķipsnu kāda diedzējuma. Klāt uzēd skābos kāpostus un jūtas īstens patriots.

Mans zaļais ūdensdārzs: diedzējamie trauki

Protams, ka diedzēt var ļoti vienkārši, izmantojot kādu lēzenu trauku un sēkliņas regulāri skalojot. Bet, tā kā man gribas diedzēt daudz, gribējās samazināt ķēpu līdz minimumam (lietojot traukus, nav jākrāmējas ar sietiņu un sēklu pārbēršanu). Bez tam, diedzējamie trauki izskatās glītāk un ir daudz kompaktāki.

Nu jau sākas mana otrā diedzēšanas ziema un šogad esmu nolēmusi pieķerties šim pasākumam daudz pamatīgāk.

Taisnību sakot jāsaka gan, ka arī pagājušajā ziemā biju pietiekami apņēmīga, pat iegādāju diedzēšanas trauku ar trim stāviem. Lūk, šādu:
http://www.bioteka.lv/lv/2009/01/20/bavicchi-geo-%E2%80%93-vitaminu-darzs-uz-virtuves-palodzes/

Smuks, ērts, gaumīgs utt. BET vienā jaukā dienā mana mīļā Keta, iedama ķeksēšanas izlūkos pēc savas iecienītās lucernas/alfa-alfa dīgstiem, visu trauku noķeksēja uz zemes un nolauza kkādu vienu štruna ļuŗķi, kura dēļ diedzējamos stāvus pamatnes traukam var tikai pielīmēt. Tas, savukārt, nozīmē to, ka apakšu nekad nevarēs kārtīgi izšrubēt, tur sastāvēsies ūdens glumīgums un sapnis par veselīgu dzīvesveidu pārtaps kkādā domestos podlīdēju reklāmas rullītī. glargh. Tā es spriedu kkad uz pavasara pusi un diedzēšanai pieliku punktu.
Kad šoruden beidzās aktīvā dārza sezona un no vasaras zaļās dailes mums pāri palika tikai pāris kastes un podu zaļumu/garšaugu (nu labi, daudz kastu un podu :D ), atkal sāku domāt par diedzēšanas bonusiem. Un tādu ir daudz – tā ir meditatīva, patīkama nodarbe, ir mazliet tāda kā ķīmiķotāja sajūta arī. Vitamīnus, dzīvo uzturu, hlorofila pieplūdumu un garšas kārpiņu lutināšanu es pat tā īsti nemaz nesākšu iztirzāt.
Pirkt vēlreiz to pašu diedzējamo trauku negribētos – bija ļoti dārgs, maita (apm. 21 ls). Un jāatzīst, ka daļai diedzējamo sēklu diezgan nepiemērots. Redz, ir sēkliņas, kuras pēc uzdiedzēšanas pa vienam vien pavedienam var izņemt no kastītes un tieši tādas (iepriekš gan noskalotas) arī ēst (piem, lucerna, redīsi, brokoļi utt.). Tādām Bavicchi diedzētājs ir ideāli piemērots – liels, plašs un ar trauku noņemšanu vai pielikšanu var kontrolēt gaismas padevi.
Bet ir sēkliņas, kas dīgstot ap sevi veido tādu kā gļotainu šķdrumu, kas sasaista vienu dīgstu kopā ar pārējiem. Dīgsta galviņa ar jaunajām lapiņām ceļas uz augšu, bet dīgļapvalks un daļa saknītes paliek gļotās. Izklausās baismi, bet tā nu tas ir. Šādi rīkojas, piemēram, rukola, kressalāti un linsēklas. Noteikti ir vēl kādas, bet neesmu ar tādām saskārusies. Nu lūk, un šādus dīgstus vislabāk nogriezt ar šķērītēm. Reizēm no šāda tipa diedzējumiem “ražu” var novākt pat divreiz, jo pēc pirmo izdīgušo asnu nogriešanas sasparojas lēnākie un sāk rausties uz augšu.
Šiem diedzējumiem bavichi trauks nederēs, jo augsto malu dēļ grūti tikt klāt ar šķērēm un tad nu nākas skrubināt pa segmentam ārā un griezt jau ārpus trauka. Lieki teikt, ka tā ir ķēpu ķēpa.
Un tā kā man šogad nācās atklāt jaunas diedzēšanas opcijas (paldies, Keta), iepazinos ar vācu ražojumu Sperli bio-starter paveidu – mazām diedzējamām kastītēm (pirktas DEPO)

alfa-alfa/lucerna. pirmā un trešā diedzēšanas diena. ļoti garšo mūsmāju kaķim

Nekādas emancipācijas – parasts plastmasas trauciņš (omes teiktu – šālīte) ar iekšā iestiprināmu smalku restīti. Bet kā reiz tieši tāds arī ļoti noder tiem diedzējumiem, kas griežami.
Mīļie vācu zēni klāt pielikuši vienu no izsmeļošākajām un rūpīgājām pamācībām ever!  Man gan vācu val. zināšanas neļāva pilno spozmi baudīt, jo lv zēni uz tulkošanu nav pārāk čakli savukārt.  khm. khm. Bet nu tur tiek brīdināts par visām iespējamām lažām, ir arī diedzēšanas padomi, sēkliņu uzturvērtības salīdzinoša tabula, diedzēšanas ilgumu un grūtības pakāpes salīdzinājumi un visādas citādas visnotaļ patīkamas rūpes par pircēju. Komplektā ar necilo kastiņu nāk piecas mazas paciņas sēkliņu, komplekts maksā ap 4 ls.
Ak jā, un nesen reabilitēju veco diedzējamo kasti – vienu no traukiem uzliku virs bļodiņas un saliku rukolu diedzēties. Tagad tik vienīgā bēda, ka nevar klāt īsti tikt.

Rukola smukajā Bavicchi traukā. 6. diena

Bet nu plāns nākotnes diedzējumiem ir tāds: mazajās kastītēs diedzēšu sēkliņas, kuru dīgsti jāgriež ar šķērēm kā arī pavisam sīkās sēkliņas, kas bavicchi trauka notekgropēm reizēm iet cauri un aizskrien izlietnē. Un lielajā, skaistajā traukā diedzēšu lielus, skaistus dīgstus, tieksim, pupiņas, lēcas, redīsus un brokoļus. Tā, lūk.
Ak jā, aizmirsu vēl piebilst, ka gan Biotēkā gan Depo iegādājamas diedzējamās biosēklas no tām pašām trauciņu ražotājfirmām – ļoti laba  kvalitāte, smukas paciņas ar diedzēšanas pamācībām. Vēl esmu pirkusi sēklas Cenuklubā, bet tur bija slovēņu valodā uz paciņām viss un to es tomēr nesaprotu īpaši labi. un neredzēju arī nekādu sertifikātu virsū. biošmioeko es pati ar flomi arī varu uzrakstīt uz paciņas. Bet tur bij kkādas citas sēklas arī, un biosperli diedzējamie trauki arī, ja pareizi atceros.

Un vispār – dzīvojiet zaļi, draugi mīļie! :)

sārtais redīss "Ķīnas roze" 3. diena

ilgi,ilgi,ilgi dīgstošā, gardā rukola. 3. diedzēšanas diena

Mājīgais sautējums ar topinambūru kraukšķiem

Smārts caur skaipu šodien vakariņām pasūtīja kaut ko ar kartupeļiem. Man pašai ar kartupeļiem ir ļoti sirsnīgas attiecības, tāpēc par šādu pieprasījumu ļoti sapriecājos. Domāju, ko lai uzmeistaro un izlēmu mūsu klasiskajam sautējumam par labu.
Sautējums patiesībā ir ļoti atbilstīgs vidēja latvieša izpratnei par dārzeņu sautējumu – burkāni, zirnīši, pākšu pupiņas un vecie, labie karpeļi. Ar divām atšķirībām – tīkamai garšai pievienoju nevis vegetu vai laurlapu, bet gan karoti sabji masala (indiešu garšvielu maisījuma) un škidrumu, kurā dārzeņi sautējušies, nevis noleju, bet gan nedaudz ietumēju un leju šķīvjos. Tātad – mājīgajam dārzeņu sautējumam vajadzēs:

2 ēd.k. cepamās eļļas (es izmantoju rapšu)
1 tējk. sabji masala
1/5 kg vai vairāk kartupeļu
1 glāze smalki sakapātu/sarīvētu burkānu
1 glāze zaļo zirnīšu
1 glāze gabaliņos sagrieztu pākšu pupiņu
1,5 glāzes ūdens
1 ēd.k. sausā sojas piena vai sojas/rīsu/auzu krējuma
1 ēd.k. kukurūzas cietes
sāls pēc garšas

Sākam ar vegiju sagatavošanu – kartupeļi mums no pašu vagām nāk, tāpēc cik vien ilgi iespējams, gatavoju tos nemizotus un tāpat arī ēdu.

Šim nolūkam iegādāju kartupeļu šrubējamos cimdus – lieliska uzparikte darbiņa atvieglošanai un ūdens taupīšanai – samet tik visus karpeļus bļodā ar ūdeni, kamēr vienu noberzīsi, tikmēr citiem jau liela daļa zemes būs nost.

Kad kartupeļi tīri, tos griež ripiņās, šķēlītēs vai pusmēnešos, ja tie ir ļoti lieli.
Karstā pannā lejam eļļu, karstā eļļā beram sabji masala garšvielu maisījumu (te jāuzmanās, lai garšvielas nesāk piedegt!) un aši vien – burkānus. Pēc tam ar nelieliem intervāliem un kārtīgu apmaisīšanu (jo pannu joprojām karsējam pamatīgi) – visus pārējos dārzeņus. Mana favorītsecība ir: burkāni, pupiņas, kartupeļi, zirnīši.


Kad viss ir samaisīts un mazliet kopā pacepināts, pielej ūdeni, pagaida, līdz met burbuli un nogriež uz mazo liesmu, atļaujot sautējumam lēnā garā sutināties. Tas varētu ilgt min 15-20. Sāli vajadzētu mest klāt tikai tad, kad pākšaugi vairs nav cieti, jo gudri ļaudis runā, ka sāļa/skāba vide var pārtraukt pākšaugu gatavošanās procesu un es nestrīdos. :)
Kad kartupeļi gatavi, nosmeļ daļu no škidruma mazā trauciņā, tajā iemaisa kukurūzas cieti un sojas krējumu/pienu, izmaisa kārtīgi, lai nav kunkuļu un iemaisa sautējumā. Ļauj visam kārtīgi uzkarsēties un tad jau klāt laiks meklēt lielo karoti un bļodiņas, jo vakariņas gatavas.

Šovakar papildināju sautējumu ar marinādē cepinātiem topinambūriem.
Tas notiek tā: sajauc kopā vīna etiķi, sāli, piparus, izspiestu ķiploku un olīveļļu,sojas mērci tajā apm. 10 min patur topinambūra šķēlītes.
Uzkarsē pannu, eļļu, pannā glīti izkārto šķēlītes, uz lielas liesmas cep (tā lai ārpuse apraujas, karamelizējas) un liek uz papīra dvielīšiem, lai liekā eļļa vēlāk netransformējas riepā :D

Šis skaitās itāļiem ļoti tipisks dārzeņu grillēšanas paveids. Uzgāju tādu šeit: http://niftynoshing.blogspot.com/2010/10/grilled-italian-vegetables-marinade.html

Kopā ar krēmīgo un nedaudz spaisīgo sautējumu tādi skābeni, kraukšķīgi topinambūru gabaliņi patiešām ir īsts “twists” visādi citādi pavisam ierastam ēdienam.

Gandrīz karstie salāti

Vispār jau šī ir variācija par tēmu mūsu brokastis, ko šorīt aizvietoja garrrda Smārta pica.  Un kad pusdienlaikā (saskatoties vakardienas stir-fry bildes) ļoti sakurkstējās vēders un gribējās kaut ko ātri uzmeistarot, iedomājos, ka šodien nav ēsti grauzdiņsalāti.
Grauzdiņsalāti parasti garšo visiem ciemiem, jo viņi tos parasti dabū brokastīs pēc nociemotas nakts. Tad kaut kas svaigs kombinācijā ar kaut ko sātīgu ir īstais kiks un stafs, kā teiktu fiļas.
Variācijas šiem salātiem ir bezgalīgas un stipri atkarīgas no ledusskapja satura, te būs šodienas piedāvājums:

salātiem:

  • 2 ķīnas kāposta lapas
  • 1 mangolda lapa
  • 100 g topinambūra
  • sauja olīvu
  • 1 tomāts
  • dažādi svaigi garšaugi (es ņēmu timiānu, baziliku un  majorānu)

grauzdiņiem:

  • 2 šķēles nešodienas maizītes
  • 1 ēd.k. saulespuķu sēkliņu
  • 1 ēd.k. olīveļļas
  • 1 tējk. grieķu tomātu garšv. maisījuma (nopērkams TIGER)
  • 1/2 tējk. sojas mērces

mērcītei:

  • 1 ēd. k. kāda etiķa (es izmantoju citronsulu)
  • 3 ēd.k. olīveļļas
  • sāls, pipari

dekorēšanai, veselībai, pikantumam: redīsa un rukolas diedzējumi

Tātad, karstā pannā  lej eļļu, karstā eļļā – tomātu garšvielu, kad sāk smaržot pēc tomātiem un laimes – kubiņos sagrieztu maizīti, pēc mirkļa olīvas un sēkliņas. cep, kamēr viss ir tīkami sabrūnējis. Pašās beigās ielej sojas mērci un aši visu samaisa. Sojas mērce pieliks pēdējo akcentu – iekraukšķinās kraukšķi un sakaramelizēs sēkliņas.
Kamēr grauzdiņi cepas, sagriež visus vegijus – tik lielos gabalos kādi pašam tīk.
Mērcītei: bļodā ielej etiķi, iemaisa sāli un piparus, tad tievā strūkliņā pievieno olīveļļu un visu smuki samaisa. Mērcē iemaisa salātus, pēc tam arī karstos grauzdiņus. Iegūto gardumu liek šķīvjos un pārbārsta ar dīgstiem, ēd un cenšas nejusties pārāk vainīgs. :)

Soba nūdeļu stir-fry

Tāds lauku cilvēks kā es uz galvaspilsētu brauc samērā reti. Kad pēdējo reizi tur pabiju, pamatīgi ilgi skenēju Stokmana austrumēdienu plauktu. Un atradu visādas interesantas lietas. Viena no tām – soba griķu nūdeles. Tas jau tāpat vien skan gana smalki un eksotiski, bet ja vēl ņem vērā pēdējā laika griķu elevāciju uz īsto delikatešu kategoriju, tad tas vispār ir īstens karaļu ēdiens!
Tad nu vakar nolēmu  ķerties nūdelēm pie ragiem. Pirms tam, kā allažiņ un vienmēr pamatīgi izklejoju visus internetus un sasmēlos infu, lai nesanāk čiks un maza vilna (jā, es ļoti mācos no folkloras). Uzzināju, ka soba nūdeles ir ļoti veselīgas (šķiedrvielas, olbaltums, B vitamīni un visādas minerālvielas) un jo vairāk tajās griķu miltu, jo labāk, protams. Manējās tikai 30%, bet nekas, nekas.
Soba nūdeles jāvāra lielā ūdens daudzumā (bez sāls!), liekot tās ūdenī jāuzmanās, lai nesalīp, tāpēc nevajadzētu mest visu buntīti iekšā uzreiz, bet gan tā kā birdināt pa pārim iekšā. Nevar arī ļoti čammāties, jo vārīšanas laiks ir 5-6 min.

Ak jā, buntītes! Sobas ir sadalītas pa buntīšporcijām, katra porcija apsieta ar mazu lentīti. Skaisti un praktiski.

Tikko nūdeles rūpīgi sastūķētas katlā, tās jāsāk uzmanīgi maisīt un jānogriež karstums uz vidējo, jo burbuļos šīs nūdeles nedrīkst vārīt.
Kad taimeris nopīkstējis 5 min, jāpārbauda, vai sobas jau nav gatavas. Ja al dente, pavāriet gan vēl kādu min, bet jāuzmana arī, lai neizjūk.
Kad nūdeles gatavas, tās strauji nokāš caurdurī un gāž virsū aukstu ūdeni. Tur esot triks, ka ātri jānomazgā nost viss glutēns, kas izdalījies vārīšanās laikā (līdz ar to – salipšanas draudi). Un vēl – aukstais ūdens tūliņ pat apstādina nūdeļu gatavošanās procesu (izklausās neveikli, bet doma skaidra). Tad nu nūdeles kārtīgi noskalo un pabužina ar rokām uzmanīgi. Liek caurdurī, lai notek liekais ūdens un ķeras pie stir-fry gatavošanas.

Protams, ka ir miljons iespēju pagatavot gardu jo gardu stir-fry, te būs mana versija no skapītī atrodamajiem produktiem.
Tātad, 2 personām vajadzēs:

2 buntītes novārītu soba nūdeļu
3 ēd.k. eļļas (vēlams sezama)
3-4 ķiploka daiviņas
3-5 cm ingvera
1 puravs
1/2 vidēja puķkāposta
1/2 brokoļa
2 ķīnas kāposta lapas (derēs arī jebkāds cits lapu dārzenis)
mērcei:
4 ēd.k. sojas vai teyiaki mērces
1 ēd.k. čilli/ķiploku mērces
1 ēd.k. kukurūzas cietes

Sāk ar mērci: sajauc visas sastāvdaļas un atstāj uzbriest. Ja liekas, ka būs par biezu, pievieno nedaudz ūdens.
Kad tas paveikts, sagriež visus dārzeņus un saliek trauciņos blakus plītij. Tā ieteicams darīt tāpēc, ka tiklīdz sāksies lielā cepšana, atliks laiks tikai maisīšanai un produktu iebēršanas panikai.

Tad nu beidzot sakarsē pannu, ielej eļļu un pievieno ķiploku un ingveru, pacepina līdz sāk smaržot un met iekšā puravu, pēc mirkļa puķkāpostu, tad brokoli un visbeidzot, kad viss jau gandrīz, gandrīz gatavs – ķīnas kāpostu. Ideja ir tāda, ka neko nedrīkst par daudz sacepināt, samuļļāt. Visam jābūt svaigam, mazliet ar kraukšķīguma sajūtu. Vienvārdsakot – netaisiet sautējumu. :)


Kad vegiji ir ideālajā gatavības pakāpē, pievienojam mērci, kārtīgi iemaisām, uzkarsējam un ņemam nost no uguns. Liekam šķīvjos un priecīgi irbulējam iekšā vēderā.

Ajvar

Zemēs, kur šis ēdiens ir tik ļoti populārs, rudenī notiek lielais ajvara taisīšanas fests, kur viss ciems smeldzīgas mūzikas pavadījumā nes papriku un baklažānus maisiem vien, tad grillē uz oglēm un visi kopā gatavo un ēd. Tā es vismaz saprotu no youtube video stāstiem.

izejvielu daudzumi palielam našķējienam, jo ajvars apēdas ātri:
8 – 12 sarkanās paprikas
4 vidēji baklažāni
1/2 – 3/4 glāze olīveļļas
3 daiviņas ķiploka
1-2 ēd. k. citronu sulas vai sarkanvīna etiķa
sāls, pipari

Papriku un baklažānu tīrus un sausus grillē. To var darīt trejādi:

  • uz oglēm
  • uz gāzes plīts liesmas
  • pamatīgi sakarsētā cepeškrāsnī (augšējā reste, grilla režīms, ja ir)

Grillē, laiku pa laikam apgrozot, līdz miziņas paliek melnas un červeļainas. (45 min – 1h)
Ņem ārā, liek maisiņos vai tin papīrā, lai paši savā sulā satvaikojas min 10. Tad arī viegli noņemama miziņa (kas ir svarīgi, lai ajvars nebūtu rūgts).

Papriku un baklažānu samaisa kopā, var blendēt, ja tīk. Pannā apcep sīpolu un ķiploku, pievieno masai, lej iekšā atlikušo eļļu, citrona sulu, pieber sāli un piparus pēc garšas.
Un tad jau visa virtuve smaržo tā, ka nekur nevar glābties no pamatīgas pierīšanās.

Zemstrīpas piezīmes:

  • Joprojām nesaprotu, kad ņemt serdi paprikai laukā, jo vieni saka, ka pirms grillēšanas un otri, ka pēc. Pagaidām grillēju ar visu kātu un serdi, sanāk labi, tikai pagrūti pēc tam tikt no sēkliņām ārā. nākamreiz darīšu otrādi un teikšu, kā ir.

Humoss

Pilna pasaule to humosa recepšu, bet man kaut kā pēdējā laikā jautā, kā es taisu, varbūt slinkums pa gūgli šķetināties, kas lai zina. Tad nu te nu ir mans iecienītais variants. Receptes mugurkauls atrasts veg. grāmatā, kura šovasar tika iegādāta Vīnē, nosaukumu sameklēšu, kad sameklēšu.

250 g turku zirņu
1/2 ēd.k. citrona sulas
2-3 ēd.k.  tahini (sezama pastas)
2 izspiesti ķiploki
4 ēd.k. olīveļļas
1 tējk. malta kumīna
sāls, pipari
dekorēšanai: paprikas pulveris, sasmalcināti pētersīļi

Sablend(er)ē turku zirņus krēmīgā masā, ja vajag, pielej mazliet ūdens (ja zirņi pašvārīti – ideāli būtu novārījuma ūdens) pievieno pārējās sastāvdaļas un visu vēlreiz sablendē.
Servēšanai: liek trauciņā, pārlej ar olīveļļu, pārkaisa ar paprikas pulveri, kapātiem pētersīļiem un vidū ietupina kādu nesasmalcinātu turku zirņu pāri.

Zemsvītras piezīmes:

  • Humoss izdosies garšīgāks, ja zirņi būs paša vārīti (pirms tam kārtīgi izmērcējot), ne veikala bundžiņā pirkti.

sMārtiņos lavašoju

Katru dienu nolemju kko iepostēt, jo katru dienu vismaz trīs reizes kko meistaroju uz vai pie plīts. un varētu taču saņemties, gatavošanu ieplānot tā, lai atliek laiks pāris bilžu uztaisīt un beigās pat visu kompī samest. bet skuju! kaut kā tā diena aizskrien un ir jau vakars un ātri, ātri un tad jau nākamā diena…
Bet tikko man iespēra prieciņš, ka Stella aka Arieta manu ieteikto pupiņu čilli atzinusi par labu esam, pat recepti iemetusi blogā. Tad nu nolēmu pavisam nopietni saņemties.

Rīt ir sMārtiņi un manam vienīgajam cienīgajam kolēģi jācienā. Sākotnēji plānojām kvinojas suši, kas ir atsevišķs topiks, tik gards, ka garškārpiņas dejo kankānu, bet arī ķēpa un sadārdzinājums 20 cilvēkiem pamatīgs. Nolēmām, ka suši mūs priecēs privātā ballītē un sākām meklēt ko citu gardu, sāļu (jo kantorī 3 jubilāri un gan jau tāpat būs pilns galds kaprīžu), uzkodveidīgu, interesantu un, ak jā, vegānu.
Kā reiz bijām iepirkuši baklažānus un papriku, lai taisītu ahūni gardo ajvaru ( serbu/horvātu/maķedoniešu nac. gardēdienu), ko baudījām Slovēnijā, kur bulgāri to prezentēja kā savu specialitāti. Gards pēc vella, sātīgs, krēmīgs, smaržīgs un izskatīgs. Tad nu cienāsim ar šito mantu!
Lai nesanāktu kā ar Džoija peanut-butter-fingers, vajag kkur to kledzi virsū ziest, un uz skatuves atšļūc mans mīlulis lavašs. Tā nu serbiem, horvātiem un bulgāriem un visiem citiem pievienojas turki. Bet neiztiks jau ar vienu pildījumu vien. Un ja turki, ta turki, metam humosu klāt! Trešo rulli ierullēs pašmāju/mežu labumi – sēnes. Šoreiz – Fēliksa sēņu kaviāra formā.

Receptes katrai mērcei sekos atsevišķi, lai pārskatāmāk un skaidrāk. Bet te – kopbilde:

Meideimeidei! Pārāk daudz pildījuma! Tā nedariet!

Humosa lavašs. paprika un ķīnas kāposts - kraukšķim

Diemžēl nav nevienas bildes ar tinumu, bet gan jau kāddien.

Sarkano lēcu krēmzupa

Rudens vēji gaudo spēji un es iedomājos par trim lietām, kuru man rudenī/ziemā pietrūks visvairāk. Tas noteikti būtu siltums, rušināšanās brīvā dabā un riteņošana.

Par laimi, to pēdējo joprojām vēl par šad un tad iespēt. Šodien saule tā mētājās logos, ka nācās vien lēkt ričijam sedlos un doties pabraukā, kas ir mans jaunais pastaigas aizstājējs.

Tā kā šī bija pirmā mana riteņu vasara, esmu sapriecājusies un pārpriecājusies par riteņošanu. Šodien arī biju ļoti priecīga, bet nu arī ļoti vēju sapūsta un sasaldēta. Tā kā jau kādu nedēļu cīnos ar šņaukām, nolēmu uzrīkot kādu profilaktisku pasākumu, lai nenāk ciemos vēl kāds baciļu inducēts specefekts. Un šoreiz profilaksei – karsta, asa lēcu zupa.

Šī zupa parasti ļoti labi garšo visiem ciemiem, tāpēc nākamreiz, kad prasīs, kā gatavot, šis ieraksts to varēs izstāstīt manā vietā.

Tātad 2 (ne rīmu gan) porcijām vajadzēs:

1 sīpolu
100 g sarkano lēcu
1 ēd.k. tomātu pastas
600 ml ūdens
1 buljona kubiņu
1/2 tējk. kādas asas garšvielas vai garšvielu maisījuma – es lietoju sabji masala
1 ēd.k. eļļas
sāls, pipari
1 ēd. k. kapātu pētersīļu

Sīpolu nomizo, sakapā. Lēcas noskalo. Pannā uzkarsē eļļu, tajā ieber un apcep garšvielas, uzmana lai nesāk degt un aši pievieno sīpolu. Apcep sīpolu kādas 5 min, tā, lai caurspīdīgi, pievieno lēcas un kārtīgi samaisa, lai lēcas arī dabū mazliet pakarsēties uz pannas.

Pielej ūdeni, pievieno tomātu pastu, buljona kubiņu un sāli. Liek virsū vāku, uzliek taimeri uz min 15 un iet meklēt blenderi.

Kad 15 min pagājušas, lēcas mīkstas un blenderis atrasts, zupu sablendē, ja vajag uzlabo ar sāli vai pipariem, lej bļodiņās, rotā ar pētersīļiem un ēd gardu muti. Un visi baciļi sasildās un aiziet mājās.

1 … 12 13 14