Monthly Archives: October 2010

Sarkano lēcu krēmzupa

Rudens vēji gaudo spēji un es iedomājos par trim lietām, kuru man rudenī/ziemā pietrūks visvairāk. Tas noteikti būtu siltums, rušināšanās brīvā dabā un riteņošana.

Par laimi, to pēdējo joprojām vēl par šad un tad iespēt. Šodien saule tā mētājās logos, ka nācās vien lēkt ričijam sedlos un doties pabraukā, kas ir mans jaunais pastaigas aizstājējs.

Tā kā šī bija pirmā mana riteņu vasara, esmu sapriecājusies un pārpriecājusies par riteņošanu. Šodien arī biju ļoti priecīga, bet nu arī ļoti vēju sapūsta un sasaldēta. Tā kā jau kādu nedēļu cīnos ar šņaukām, nolēmu uzrīkot kādu profilaktisku pasākumu, lai nenāk ciemos vēl kāds baciļu inducēts specefekts. Un šoreiz profilaksei – karsta, asa lēcu zupa.

Šī zupa parasti ļoti labi garšo visiem ciemiem, tāpēc nākamreiz, kad prasīs, kā gatavot, šis ieraksts to varēs izstāstīt manā vietā.

Tātad 2 (ne rīmu gan) porcijām vajadzēs:

1 sīpolu
100 g sarkano lēcu
1 ēd.k. tomātu pastas
600 ml ūdens
1 buljona kubiņu
1/2 tējk. kādas asas garšvielas vai garšvielu maisījuma – es lietoju sabji masala
1 ēd.k. eļļas
sāls, pipari
1 ēd. k. kapātu pētersīļu

Sīpolu nomizo, sakapā. Lēcas noskalo. Pannā uzkarsē eļļu, tajā ieber un apcep garšvielas, uzmana lai nesāk degt un aši pievieno sīpolu. Apcep sīpolu kādas 5 min, tā, lai caurspīdīgi, pievieno lēcas un kārtīgi samaisa, lai lēcas arī dabū mazliet pakarsēties uz pannas.

Pielej ūdeni, pievieno tomātu pastu, buljona kubiņu un sāli. Liek virsū vāku, uzliek taimeri uz min 15 un iet meklēt blenderi.

Kad 15 min pagājušas, lēcas mīkstas un blenderis atrasts, zupu sablendē, ja vajag uzlabo ar sāli vai pipariem, lej bļodiņās, rotā ar pētersīļiem un ēd gardu muti. Un visi baciļi sasildās un aiziet mājās.

Pirmreizīgums pilnīgs

Tikām pie jauna fočētājdraudziņa vakar. Iepriekšējais jau labi sen kā izlaidis garu un tā nu visa vasara (vismaz tā daļa, kad mūsu uzticamā fotomākslinieka Guņa nebij klāt) palika nedokumentēta. Un tomēr paliks atmiņā kā viena no skaistākajām ever.

Dīvaini jau ir ar to iemūžināt gribēšanu, jo reizēm gribas jau par daudz. Pasaule sāk dalīties kadros, gribas pietjūnēt kontrastus šim un tam un gala beigās, ārpus kadriem kopaina vairs neredzas tik labi.

Par to es nesen iedomājos, kad pamanīju, ka pļavā pretim maniem logiem beidzas varvīksne. Es nemaz nezināju, ka tā var būt, jo man vienmēr licies, ka varavīksnes beidzas kaut kur pie elfiem, rūķiem vai dzejniekiem. Ai, un bija vēl arī mana dzimšanas diena un sajutos bezmaz izredzēta. Nākamajā mirklī jau steidzos pēc fotoaparāta, sapratu, ka tas beigts, ķēru telefonu – vismaz kaut kas. Pa to laiku jau bij apmācies un varavīksne ar visu savu galu pazudusi. Un tad es gan sadusmojos, ka tā vietā, lai skatītos un baudītu, man noteikti vajadzēja mēģināt to mirkli iemarinēt. Un marinētā produktā, kā mēs to labi zinām, uzturvērtība kritusies visai dramatiski. Tāpēc laikam jau zemenes jāsaēdas vasarā cik lien, nevis jāsteidz savārīt zaptēs. Un varavīksnes jāķer pašiem, nevis jāskatās flikrā.

Ai, bet tas tā, jo re, kādas bildītes mums izmeta jaunais aparāts! (protams, ka kaķi, ēdiens un ēdiens-to-be)

#1

tajā dienā
ābelei paliks āboli
pavisam sarkani
un gatavi
varbūt pat saldi.
tajā dienā
tu atnāksi
tā kā bērnībā –
nezinot nekā
bet gaidot visu.
un tikai tad es zināšu –
ir vai nav. un
vai iekrīt kuģi tukšumā
aiz horizonta
vai tomēr –

ir.

p.s. pirmā īstā  25nieka diena iet uz galu. un viss tikai sākas. daudz laimes man.