Pagaršot kaut ko jaunu: umeboši plūmes un onigiri

 

 

Šis būs tāds neierasti garš ieraksts, un man priekšā diezgan liela rakstīšana, tāpēc esmu aprīkojusies ar entuziasmu, tieši vienu umeboši plūmi un lielu glāzi ūdens, jo tā plūme ir sāļa. Un tad aiziet.

Sākšu ar lirisku atkāpi. Man ļoti patīk japāņu virtuve un es vienmēr priecājos pagaršot ko jaunu – vēl vienu miso, natto, kādu nezināmu aļģi, kaltētu sēni, nori čipsus vai melnā sezama cepumiņus. Un tā nu sagadījās, ka veikals Dabas Stacija man iedāvāja umeboši plūmes izmēģināšanai. Jāteic, ka umeboši manā nogaršojamo lietu sarakstā bija jau sen, un tagad es gandrīz nesaprotu, kā varēju tik ilgi dzīvot neziņā, jo umeboši ir KAUT KAS. Bet par visu pēc kārtas.

 

UMEBOŠI

Kad nogaršo umeboši plūmes pirmoreiz, gatavojies pārsteigumam un sāc ar mazu gabaliņu. Tās ir ļoti intensīvas, vienlaikus ļoti sāļas, viegli skābenas, ar diezgan izteiksmīgu plūmju garšu. Man iepatikās ļoti un uzreiz, taču ne visi ir tādā sajūsmā, jo garša ir ļoti neparasta. Nekad neesmu bijusi Japānā, tāpēc nemāku teikt, vai šeit nopērkamās plūmes garšo tā, kā tām jāgaršo, bet man kā barbaram šķiet, ka arī šīs ir gana lieliskas.

Umeboši gatavo no ume augļiem, kas vairāk piederot pie aprikozēm, bet tomēr tiek dēvētas par plūmēm. Ļoti vienkāršojot, umeboši pagatavošanas stāsts ir šāds: plūmes vispirms sāla kopā ar perillas jeb šiso lapām, tad kaltē saulē un pēc tam uzglabā sausā veidā vai sālījumā. Jo ilgāk plūmes tiek uzglabātas, jo vērtīgākas un garšīgākas tās ir. Elizabetes Ando (Elizabeth Andoh) grāmatā “KANSHA” lasīju, ka, tā kā umeboši gatavošana prasa daudz laika un darba, parasti vairāki kaimiņi apvieno spēkus, lai sagatavotu lielu daudzumu umeboši, ko pēc tam draudzīgi sadala. Lai gan labi saprotu, ka umeboši, ko ēdu šobrīd, nav ražots Japānas kaimiņu kooperatīvā, izlasītais kaut kādā dīvainā veidā šo plūmi padara vēl īpašāku. Un tā notiek allaž, kad lasu par japāņu ēdiena gatavošanas, uzglabāšanas un pasniegšanas tradīcijām. Tāda riktīga umami garša tam visam pāri.

Kā ēd umeboši? Visbiežāk umeboši pasniedzot kā piedevu klasiskajiem japāņu rīsiem, taču tās pievieno arī dažādiem ēdieniem kā garšām bagātu piedevu, gandrīz kā garšvielu. Un, protams, tās izmanto kā sulīgu pārsteigumu tradicionālajā onigiri.

 

ONIGIRI

Onigiri ir tāda kā rīsu bumbiņa, kam gatavojot piešķirta trijstūra forma. Tā ir superpopulāra un tradicionāla japāņu uzkoda, kas nopērkama lielveikalos, kioskos un pat pašapkalpošanās automātos. Onigiri var būt pildīts – klasiski pildījumi ir, piemēram, umeboši plūme vai kaltētas tunča skaidiņas. Onigiri var papildināt ar nori lapas strēmelīti vai pilnībā ietīt nori mētelītī. Ir arī dažādas onigiri piedevas, ko pievieno rīsiem pirms bumbiņu gatavošanas vai pārkaisa pāri jau gataviem onigiri. Taču, lai cik arī dažādas nebūtu piedevas, galvenā vērtība šeit ir rīsi, tāpēc onigiri mēdz gatavot arī tikai no parastiem, tā teikt, plikiem rīsiem.

 

 

ONIGIRI AR UMEBOŠI PILDĪJUMU (3-4 onigiri, atkarīgs no izmēra):

Vajadzīgs:

  • 1 glāze suši/japāņu rīsu
  • 1 glāze + 2 – 3 ēd.k. ūdens
  • 3 umeboši plūmes, sagrieztas strēmelītēs
  • 1 nori lapa, sagriezt strēmelēs
  • Sāls

Gatavo rīsus (rīsu vārīšanas procesu iemācījos no augstāk pieminētās grāmatas “Kansha”):

  • Sāk ar ļoti svarīgu soli – rīsu skalošanu. Rīsus ieber bļodā, pielej aukstu ūdeni un skalo, ar rokām viegli berzējot rīsus, līdz ūdens kļūst balts. Tad ūdeni caur sietiņu nolej, rīsus noskalo un ber atpakaļ bļodā. Šo soli atkārto 3-5 reizes, līdz ūdens kļūst caurspīdīgāks. Es parasti uzskatu, ka pietiek tad, kad rokas sāk raut krampī no aukstā ūdens.
  • Rīsus kārtīgi notecina un ber katliņā ar biezu dibenu. Pārlej ar ūdeni, uzliek vāciņu (vāciņš netiks noņemts līdz pat gatavošanas beigām) un atstāj uz 10-20 minūtēm, lai rīsi pamirkst.
  • Karsē katliņu augstā teperatūrā 1 minūti, tad samazina temperatūru līdz vidējai un atstāj rīsus vārīties 10 minūtes.
  • Vēlreiz palielina temperatūru uz 30-60 sekundēm, lai atbrīvotu rīsus no liekā mitruma. Šajā brīdī jāuzmanās, lai rīsi nepiedeg.
  • Atstāj katliņu ar vāciņu uz plīts vēl 10 minūtes, lai rīsi “atpūstos”.
  • Kad rīsi nedaudz atdzisuši, tos apmaisa ar koka lāpstiņu, izmantojot tādas kā griešanas kustības.

Gatavo onigiri:

  • Bļodiņā ielej aukstu ūdeni un noliek blakus sāli. Saslapina rokas (lai pie tām neliptu rīsi) un nedaudz uzkaisa rokām sāli.
  • Ņem 1/4 daļu rīsu, pikas vidū izveido iedobīti un iespiež tajā nedaudz umeboši (apmēram 1 tējk.).
  • Ar rīsiem noslēpj pildījumu, izveido bumbiņu un tad ar plaukstu palīdzību to saspiež trijstūra formā.
  • Ap izveidoto onigiri aptin nori lapas strēmeli.
  • Ēd uzreiz, jo nori lapai jābūt kraukšķīgai un svaigai.
  • Ja onigiri neapēd uzreiz, to var apcept pannā, pievienojot nedaudz sojas mērces un sezama eļļas.

 

 

 

 

Piezīmes:

*Pirmo reizi ēdot onigiri, nevarēju vien nobrīnīties par to, cik garšīgi tas ir. Es tiešām nebiju gaidījusi, ka parasti rīsi var garšot tik ļoti labi. Un, kad vēl piekod klāt nori un tiec līdz sāļajam pildījumam. Oi. Ļoti, ļoti labi.
*Lai veiksmīgi izveidotu onigiri trijstūra formu, iesaku noskatīties kādu “how to make onigiri” video, viss taps skaidrs un vienkāršs.
*Svarīgi izmantot tieši japāņu rīsus, ko ārpus Japānas dēvē par suši rīsiem. Rīsu pagatavošana arī principā neatšķiras no suši rīsu gatavošanas, vienīgi beigās nepievieno marinādi. Noteikti nederēs ne basmati, ne jasmīnu, ne citu veidu rīsi un noteikti jau nu ne tie rīsi, ko vāra ar visām paciņām. Man ir nācies ēst suši, kas gatavots ar šādu rīsu (nekautrēšos šī vārda) biezputru un, nu, teiksim tā, nebija vērts kustināt irbuli. Vienīgie rīsi, kas varētu aizstāt japāņu rīsus, ir risoto rīsi, jo arī tie ir līdzīga izmēra un arī vārot uzvedas līdzīgi, bet laikam, ka arī ne visu veidu, tāpēc labāk vienkārši iegādāties lielveikalā īstos suši rīsus. Īpaši nevaru ieteikt Rimi līnijas suši rīsus, ar tiem gadījušies visādi rezultāti, bet var jau būt, ka citiem veicas lieliski.
*Kad esmu nometusi rīsu snobu, vēlos pateikt, ka, lai gan onigiri ir supervienkāršs ēdiens, es noteikti nepretendēju uz perfektu tā izpildījumu un gan jau arī savā interneta dzīļu izpētes atstāstā esmu pamanījusies kļūdīties. Ceru, ka kādreiz varēšu par sevi nokaunēties Japānā, tāds ir tas sapnis.
*Starp citu, uz Dabas Staciju jāiet ne tikai pēc plūmēm – tur atrodamas arī citas garšīgas lietas no japāņu virtuves, ko citur grūti atrast.
*Šī recepte, protams, nav vairāk manis izgudrota kā, piemēram, kartupeļu pankūkas. Bet umeboši plūmei ir tik skaista (jā, skaista) garša, ka man pagaidām negribējās ar to eksperimentēt. Un man šķiet, ka varam būt droši, ka tieši šādi to var iepazīt vislabāk, jo pieticīgie rīsi un izteiksmīgā umeboši ir savienība, kas izturējusi pāris tūkstošu gadu pārbaudi.

4 Comments

  1. Luīze says:

    Mēs nočiepām umeboši ēšanas recepti vienā hipsteru brančā: uz graudu maizes grauzdiņa samīcītas putriņā (ar dakšiņu turpat uz grauzdiņa) kopā ar negrauzdēto tahini (+ tur vēl sviests bija, bet tas, protams, nav obligāti). Umami eksplozija, kur Japāna satiek Vidusjūru! Pēc tam gan dzīve pierādījusi, ka ar umeboši kā ar marinētiem gurķīšiem – katrs brends garšo nedaudz citādāk.

    • martaram says:

      O, paldies par ideju, Luīze, izklausās pēc brīnišķīgas kombinācijas. Un, jā, tā varētu gan būt, ka garšas atšķiras, es priecātos pagaršot DAUDZ :D

  2. Ksenija says:

    Sveika!
    Kurā vietā Tu pērc natto? Varbūt ir arī komentārs par “kelp noodles” (latviskoti laikam bija brūnaļģu nūdeles) iespējamo iegādes vietu?

    • martaram says:

      Sveika! Natto pirku tupat, Dabas Stacijā. Aļģu nūdeles esmu pirkusi Avokado garšvielu veikalā, bet jau kādu laiku atpakaļ. Cerams, ka joprojām ir. :)

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.