Mana jaunā mīļākā (pavār)grāmata “Kansha”

_MG_2535 copy

Pirms kāda laiciņa pastā saņēmu cukurmaisā ietūckātu, ļoti gaidītu grāmatu paciņu. Tik ļoti gaidītu, ka gandrīz sāku filmēt izpakošanas video, bet sapratu, ka necilais milzu maiss mazinātu šī brīža glamūru. Tā es tiku pie grāmatas “Kansha” un uz kādu brīdi atbrīvojos no vēlmes rakstīt pati.

Iepazīsimies: “Kansha” autore ir Elizabete Ando (Elizabeth Andoh). Vārds un jēdziens “Kansha” burtiskā un brutālā tulkojumā nozīmē pateicību, novērtēšanu. Grāmatas autore teic, ka Kansha saknes meklējamas Japānas budistu filozofijā un piemin budistu klosteru virtuvi, kas kopš aizlaikiem bijusi vegāniska. Kansha virtuvei raksturīga augu valsts produktu izmantošana visā to bagātībā un pilnībā, taču vienlaikus tā ir arī pieticība, visu resursu novērtēšana un maksimāla izmantošana. Tas nozīmē nomizot daikonu (balto redīsu), mizas izkaltēt buljonam, lapas ielikt zupā un pašu dārzeni izmantot vēl trīs ēdienos. Es zinu, izklausās pēc ballītes.

Un tā es sapriecājos. Jo, par spīti tam, ka bērnībā man kāda tante mācīja, ka īstas dāmas vienmēr neizēd šķīvi tukšu, es to joprojām izēdu līdz pēdējam un, ja ēdiens ir ļoti garšīgs un telpā ir ļoti maz vai ļoti daudz cilvēku, to vēl arī izlaizu. Daudzas savas mīļākās receptes esmu atklājusi, mēģinot izmantot pāri palikušus produktus un tādējādi paglābjot tos no komposta posta. Tad nu saprotiet, cik ļoti mani uzrunā mizu kaltēšana un Kansha visā visumā (kur, kā mēs zinām, ir daudz zvaigžņu).

Pateicība, pieticība un taupība gan nav vienīgais, kas mani ievilka “Kansha” lapaspusēs un nelaiž ārā. Tajās atrodamas arī ļoti, ļoti labas receptes, detalizēti apraksti un paskaidrojumi. Tās ir jāšķirsta turp un atpakaļ, meklējot atsaucēs norādītos produktus, virtuves rīkus un tehnikas. Ir tik patīkami atvērt kulināro terminu skaidrojumus pavārgrāmatas beigās un ieraudzīt kaut ko pilnīgi jaunu un pilnīgi nesaprotamu. Visiem nosaukumiem norādīts arī brālis japāņu valodā, kas, protams, ir lieliski. Lieliski. Un bilžu ir maz, teksta ir daudz. Jāatzīst, esmu samērā sagurusi no pārdārgajām pavārgrāmatām, kas izskatās lielas un biezas, bet lielākā daļa lapu ir piešmucētas ar pāris teikumiem un skaistām bildēm. Vēl sliktāk ir tikai tad, ja pats autors uzskata, ka sekmīgai ēdiena gatavošanai palīdzēs viņa seksīgā ģīmetne katrā otrajā lapā. Tas tā, liriskai atkāpei.

Bet mīļā “Kansha” ir laba, mīļā “Kansha” papīru un krāsu neiznieko, tieši otrādi, bilžu te ir histēriski maz un tukšo laukumu vēl mazāk. Toties ir nelieli, bet garšīgi ieskati japāņu kultūrā, ir paskaidrojumi par to, kā ēdienu pasniedz un kā to būtu jāēd.
L i e l i s k i.

Tagad varbūt par tiem ēdieniem. Tie ēdieni ir ļoti labi – askētiski, pārdomāti, vienkārši un ļoti, ļoti sabalansēti garšās, tekstūrās, krāsās un smaržās. Mani pat īpaši neuztrauc fakts, ka nevarēšu pagatavot lielāko daļu no tiem, jo gluži vienkārši nevarēšu tikt pie lotusa saknes vai sālītiem ķiršu ziediem. Es gatavoju visu, kam varu atrast produktus un jāteic, ka neviena no manām daudzajām pavārgrāmatām nav mani tik ļoti iedvesmojusi gatavot, liekot sekot katram burtam. Es tā tiešām gandrīz nekad nedaru, jo allaž esmu ticējusi brīvajam garam un improvizācijai virtuvē. Bet nu ne jau Kansha virtuvē, mīļais bērns.

Tā nu mēs pavadījām savu kopābūšanas 8. gadadienu, stundām ilgi rullējot 4 suši rullīšus. Toties ar labākajiem suši rīsiem, ko esam ēduši un ietītus nevis nori lapās, bet marinētos baklažānos. Un ļoti, ļoti priecīgi, kā piedaloties zinātniskā eksperimentā un filoloģiski-antropoloģiskā piedzīvojumā vienlaikus. Un nesen es ēdu zupu, kas principā sastāvēja no aļģu ūdens un puraviem un garšoja tik netverami labi, ka noliku malā pusdienpauzei paredzēto seriālu, sēdēju klusumā, ēdu un domāju. Par zupu, protams, par ko gan vēl.

Tagad esmu iztērējusi diezgan daudz virtuālā papīra, tāpēc likšu punktu, pataupot pārplūstošo sajūsmas vilni dienasgrāmatai. Man gan nav dienasgrāmatas, bet “Kansha” dēļ man tādu nāksies ieviest.
Lai visiem laba diena. Eju lasīt tālāk.

5 Comments

    • martaram says:

      Prieks, ka tā :)
      Detalizētu recepti diemžēl ielikt būtu grūti, jo tā principā sastāv no četrām daļām/receptēm, turklāt ļoti detalizētām un smalki aprakstītām. Ne velti gatavojām visu vakaru, pa laikam skrienot pie grāmatas pārbaudīt, vai viss kārtībā.
      Īsumā gan ir tā – novāra suši rīsus, nedaudz atdzesē, iemaisa marinādi un drusciņu grauzdētu sezama sēklu. Baklažānus sagriež četrās vienādās šķēlēs (gareniski), izmērcē sālsūdenī un marinē sojas mērces un aļģu buljona/izvilkuma* marinādē (3:2) vismaz 10 minūtes, tad cep no abām pusēm brūnus.
      Uz suši paklājiņa liek pārtikas plēvi, tad divas baklažāna šķēles (vienu virs otras paralēli paklājiņa malai) un uz tām liek rīsus, ko tad glīti izlīdzina pa šķēlēm. Tad mēģina sarullēt suši rullīti. Ar ļoti asu nazi rullīti griež sešos gabaliņos, nenoņemot pārtikas plēvi, to pēcāk noritina katram gabaliņam atsevišķi. Pirms ēšanas katram gabaliņam uzliek kripatiņu vasabi pastas.
      *Aļģu buljons/izvilkums: kombu aļģes gabalu liek burkā ar apmēram litru ūdens, atstāj istabas temperatūrā ievilkties uz vismaz 30 minūtēm. Gatavs.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.