Mans zaļais ūdensdārzs: rukola smird!
Nē, nepārprotiet mani, es esmu kvēlākais rukolas fans. parasti. Vasarā šķinām kā traki truši, ne rīta bez rukolas klēpja, pa taisno no dobes plūkta.
Bet tagad, kad esmu ķērusies pie visa kā diedzēšanas, ļoti sabozos uz savu vasaras draudzeni. Pareizāk sakot gan, sabozos pati uz savu lažu. Bet nu – visu pēc kārtas.
Kā īstens rukolas fans traki sapriecājos par tās dabūšanas cerībām arī ziemā. Tā kā zaļie lapainīši skaitās visvairāk pesticīdotie dārzeņi no visiem un cena arī paranormāla, tad nolēmu, ka veikala rukolas mūsmājās nenāks.
Pāris stādiņu ienesu no dārza rudenī, bet tie ļoti ātri apvīta un bezmaz ielīda zemē atpakaļ. Tātad atliek diedzēšana.
Pirmo reizi diedzēju bavicchi diedzējamā traukā, no kura bija grūti dabūt laukā tos diedzējumus. (par trauciņiem un to ražotājiem runāju jau iepriekš)
Sapriecājos, ka ha-hā, diedzēšu bio-sperli mazajās kastiņās un būs riktīgi labi. Skuju.
Pēc bio sperli pievienotā bukleta pamācības ieliku 1 ēd.k. sēkliņu trauciņā un sapildīju ar ūdeni tā, lai knapi sedz restīti (atkal jāsaka, ka viss vāciski un kas to zina, kas tur īstenībā rakstīts). Tā kā jau zināju, ka rukola dīgst traki ilgi, sabruņojos ar pacietību, trīs reizes dienā skaloju sēkliņas (tas jādara kārtīgi un pamatīgi, jo var savairoties kaitīgas baktērijas) un gaidīju, kad kkas notiks. (jāpiebilst, ka visu laiku turēju sēkliņas mazliet slapjumā, kā jau teikts pamācībā – ūdens pie pašas restītes, lai sēkliņas neizžūst un nesāk kalst).
Sāka parādīties mazi asniņi un viss tā smuki, bet sāku saprast, ka tas apjoms jau kāpj mazajai kastiņai pāri un sāku just tādu kā smaķeli dīvainu. Jau zinu, ka ir sēkliņas, kas diezgan ož (brokoļi, piemēram), tāpēc pārāk nepievērsu uzmanību.Pārcēlu uz bavicchi trauku (jo tur vairāk vietas) un gaidīju tālāk.
Visbeidzot sagaidīju, ka sāka smirdēt visa istaba. jakījak. Visbeidzot saņēmos un izmetu gan savas mīļotās, smirdīgās rukolas.
Tā kā rukolas man joprojām gribas, sāku veikt deduktīvo izmeklēšanu un izlēmu, ka rukolas noteikti sākušas bojāties tāpēc, ka bijis par maz vietas un par daudz mitruma.
Nākamajā reizē saliku jaunu sēkliņu porciju bio sperli kastītē, uzpildīju trauciņu ar ūdeni tā, lai vienlīdzīgi izlīdzinātu sēkliņas un tās kārtīgi samitrinātu. Pēc tam ūdeni nolēju, lai nav nekādu lieku slapjumu un puvuma rosinātāju.
Sēkliņas vajag mitrināt apm. 4 reizes dienā (tā teikts bavicchi pamācībā). To es tagad viltīgi daru ar pulverizatoru, ūdeni nevis lejot, bet izsmidzinot. Līdz ar to sēkliņas neizmirkst un neizkalst. Turpinu arī rūpīgi skalot, visas trīs reizes dienā.
Jā, un šādi rīkojoties, sadīga vesela kastiņa košzaļu rukolēnu. griezu pa diviem lāgiem, jo visas sēkliņas vienlaicīgi nesadīgst.
Vēl viens nesens novērojums – kad sēkliņas jau izveidojušas tādu kā savu sakņu sistēmu un labi turas viena pie otras un visas kopā – pie sietiņa, skalojot diedzējumus, var restīti mest riņķī – tad var kārtīgāk izskalot saknītes un nenolokās sadīgušie zaļumi arī. lūk.
Tad nu, lai veicas. Ne asniņa!
Zemstrīpas piezīme:
Šī ieraksta melnraksts man glabājās pie draftiem jau labu laiciņu. bet nu es manu, ka arvien vairāk ļaužu mani atrod pēc atslēgvārdiem – “rukolas diedzēšana”. tad nu sapratu, ka IR LAIKS.
Katrā ziņā prieks, ka neļaujam zaļuma deficītam sevi nomākt un esam gatavi pavasari kaut aiz ausīm tuvāk pievilkt. pat ja tikai kā sauju zaļu lapiņu uz palodzes.
Hej, Rukolas pavēlniece! :) Kur updeiti, es jau gaidu kuro stundu :)
purdulis tāds :D man lēni gāja šon. bet nu jau ir, jau ir. :P