Monthly Archives: February 2016

Īpašais čili ar šokolādi, sarkanvīnu un habanero

_MG_2674 copy

Sākšu ar to, ka mūsu mājās čili ir ļoti cienīts un mīlēts. Man šķiet, ka nav pat iespējams veikt fonētisko transkripciju tai skaņai, ar ko Smārts apzīmē čili (līdzīgi, kā Homēra Simpsona virtuļu sajūsmas gārdzienam). Un tā tas ir jau ar klasisko čili, bet šis ir īpašs. Tik īpašs, ka četru litru katla pirmā puse izēdās tikai tā – vakara gaitā pielavoties pie katla un pagaršojot. Otro pusi laikam piebeidza poltergeists, jo neviens nezina, kas notika, un kaķi atsakās liecināt.

_MG_2780 copy

Vajadzīgs (4 l katlam, nezinu, cik porcijām, bet daudz):

  • Olīveļļa apcepšanai
  • 1 sīpols, sīki sasmalcināts
  • 4 ķiploka daiviņas, sīki sasmalcinātas
  • 2 tējk. kumīna sēklu, samaltu
  • 1 tējk. oregano
  • 1 burkāns, sagriezts mazos kubiciņos
  • 1 sarkanā paprika, sagriezta strēmelītēs un tad mazākās strēmelītēs
  • 3 konservēto tomātu bundžiņas (400 g bundžiņa, tomāti gabaliņos)
  • 200 g sojas granulu (sojas “maltā gaļa”) + 1,5 tējk. sāls vai buljona
  • 2 tējk. čipotles + 1 tējk. kūpinātās paprikas pulvera vai 3 tējk. kūpinātās paprikas pulvera
  • 2 ēd.k. sojas mērces
  • Rapšu eļļa apcepšanai
  • 600 g vārītu lielo balto pupiņu vai tikpat daudz konservētu pupiņu
  • 1 turku zirņu bundžiņa (400 g bundžiņa)
  • 50 g tumšās šokolādes, sarīvētas
  • 1 tase (cup) sarkanvīna
  • 1 halapenjo* (sēklas un starpsieniņas iztīrītas), sīki sakapāts
  • 1 habanero* (sēklas un starpsieniņas iztīrītas), sīki sakapāts
  • Sāls vai sojas mērce pēc garšas

Gatavo: 

Bļodiņā ieber sojas granulas, pārlej ar verdošu ūdeni un pievieno sāli vai buljonu. Samaisa un noliek maliņā uz kādām 15 minūtēm uzbriest.
Lielā katlā uzkarsē olīveļļu un maisot apcep sīpolus, līdz tie kļūst caurspīdīgi.
Pievieno ķiplokus, pakarsē vēl kādu minūti, tad pievieno kumīnu un oregano un maisot karsē vēl kādu minūti.
Pievieno burkānu un papriku, samaisa un pakarsē vēl kādu brītiņu, līdz dārzeņi nedaudz maina krāsu.
Pievieno tomātus, katru bundžiņu uzpilda līdz pusei ar ūdeni un pievieno arī to. Samaisa un atstāj karsēties vidējā temperatūrā.
Tikmēr sojai būtu jābūt gatavai. To nokāš caur sietiņu un kārtīgi nospiež lieko ūdeni (un viss ūdens te ir lieks).
Pannā uzkarsē eļļu un pievieno soju. Cenšas cept, līdz ūdens vairāk vai mazāk iztvaikojis un soja sākusi brūnēt.
Pievieno čipotli un kūpināto papriku vai tikai kūpināto papriku. Vai neko.
Kārtīgi samaisa un maisot turpina cept vēl pāris minūtes.
Pannu nav ieteicams pārblīvēt, tāpēc es soju cepu pa diviem lāgiem.
Gatavo soju liek katlā pie tomātu mērces, pievieno arī pupiņas, turku zirņus, šokolādi un sarkanvīnu.
Visu kārtīgi samaisa, liek virsū vāciņu, atstājot mazu šķirbiņu, samazina temperatūru līdz minimālai un karsē 1 stundu, pa brītiņam atnākot apmaisīt.
Ja šķiet, ka čili ir par biezu, var pievienot vēl ūdeni. Ideāli, ja tas ir pupiņu vārīšanās ūdens.
Ja ir vēlēšanās un vajadzība, pievieno sāli vai sojas mērci.
Kad čili vārījies stundu, pievieno sīki sakapātos halapenjo un habanero piparus, kārtīgi samaisa, izslēdz plīti, uzliek vāciņu un atstāj čili ievilkties vēl 15 minūtes, bet ideāli – pusstundiņu.
Pasniedz ar kinzu, avokado kubiciņiem, kukurūzas čipsiem vai rīsiem. Beidzot ĒD.

_MG_2785 copy2

Zemsvītras piezīmes:

* Halapenjo un habanero pipari atrodami Rimi, tajās mazajās, caurspīdīgajās čili kastītēs.
* Protams, var izmantot arī citus čili pēc savas gaumes, bet habanero piemīt teicams asums un ļoti īpašs, augļains aromāts, tāpēc ir vērts pamēģināt.
* Visi čili ir asi, bet habanero – īpaši asi. Lai neapdedzinātu rokas, to tīrīšana un smalcināšana jāveic ar vislielāko rūpību un uzmanību, noteikti ieteicams izmantot gumijas cimdus un atturēties no vēlmes bāzt acīs pirkstus. Ja mājās ir mājdzīvnieki vai mazcilvēki, rūpīgi jāseko, lai kaut kur nepaliek pat vismazākā čili sēkliņa. Čili nav nekāda saprotošā omīte – kļūdas nepiedod.
* Laikam jābrīdina, ka, sekojot receptei, sanāks samērā ļoti pamatīgi ass čili. Ja negribas ēst asus ēdienus, čili var nelikt klāt vispār, bet tad es tiešām nezinu, kāda dzīvei vairs ir jēga.

_MG_2782 copy

Mana jaunā mīļākā (pavār)grāmata “Kansha”

_MG_2535 copy

Pirms kāda laiciņa pastā saņēmu cukurmaisā ietūckātu, ļoti gaidītu grāmatu paciņu. Tik ļoti gaidītu, ka gandrīz sāku filmēt izpakošanas video, bet sapratu, ka necilais milzu maiss mazinātu šī brīža glamūru. Tā es tiku pie grāmatas “Kansha” un uz kādu brīdi atbrīvojos no vēlmes rakstīt pati.

Iepazīsimies: “Kansha” autore ir Elizabete Ando (Elizabeth Andoh). Vārds un jēdziens “Kansha” burtiskā un brutālā tulkojumā nozīmē pateicību, novērtēšanu. Grāmatas autore teic, ka Kansha saknes meklējamas Japānas budistu filozofijā un piemin budistu klosteru virtuvi, kas kopš aizlaikiem bijusi vegāniska. Kansha virtuvei raksturīga augu valsts produktu izmantošana visā to bagātībā un pilnībā, taču vienlaikus tā ir arī pieticība, visu resursu novērtēšana un maksimāla izmantošana. Tas nozīmē nomizot daikonu (balto redīsu), mizas izkaltēt buljonam, lapas ielikt zupā un pašu dārzeni izmantot vēl trīs ēdienos. Es zinu, izklausās pēc ballītes.

Un tā es sapriecājos. Jo, par spīti tam, ka bērnībā man kāda tante mācīja, ka īstas dāmas vienmēr neizēd šķīvi tukšu, es to joprojām izēdu līdz pēdējam un, ja ēdiens ir ļoti garšīgs un telpā ir ļoti maz vai ļoti daudz cilvēku, to vēl arī izlaizu. Daudzas savas mīļākās receptes esmu atklājusi, mēģinot izmantot pāri palikušus produktus un tādējādi paglābjot tos no komposta posta. Tad nu saprotiet, cik ļoti mani uzrunā mizu kaltēšana un Kansha visā visumā (kur, kā mēs zinām, ir daudz zvaigžņu).

Pateicība, pieticība un taupība gan nav vienīgais, kas mani ievilka “Kansha” lapaspusēs un nelaiž ārā. Tajās atrodamas arī ļoti, ļoti labas receptes, detalizēti apraksti un paskaidrojumi. Tās ir jāšķirsta turp un atpakaļ, meklējot atsaucēs norādītos produktus, virtuves rīkus un tehnikas. Ir tik patīkami atvērt kulināro terminu skaidrojumus pavārgrāmatas beigās un ieraudzīt kaut ko pilnīgi jaunu un pilnīgi nesaprotamu. Visiem nosaukumiem norādīts arī brālis japāņu valodā, kas, protams, ir lieliski. Lieliski. Un bilžu ir maz, teksta ir daudz. Jāatzīst, esmu samērā sagurusi no pārdārgajām pavārgrāmatām, kas izskatās lielas un biezas, bet lielākā daļa lapu ir piešmucētas ar pāris teikumiem un skaistām bildēm. Vēl sliktāk ir tikai tad, ja pats autors uzskata, ka sekmīgai ēdiena gatavošanai palīdzēs viņa seksīgā ģīmetne katrā otrajā lapā. Tas tā, liriskai atkāpei.

Bet mīļā “Kansha” ir laba, mīļā “Kansha” papīru un krāsu neiznieko, tieši otrādi, bilžu te ir histēriski maz un tukšo laukumu vēl mazāk. Toties ir nelieli, bet garšīgi ieskati japāņu kultūrā, ir paskaidrojumi par to, kā ēdienu pasniedz un kā to būtu jāēd.
L i e l i s k i.

Tagad varbūt par tiem ēdieniem. Tie ēdieni ir ļoti labi – askētiski, pārdomāti, vienkārši un ļoti, ļoti sabalansēti garšās, tekstūrās, krāsās un smaržās. Mani pat īpaši neuztrauc fakts, ka nevarēšu pagatavot lielāko daļu no tiem, jo gluži vienkārši nevarēšu tikt pie lotusa saknes vai sālītiem ķiršu ziediem. Es gatavoju visu, kam varu atrast produktus un jāteic, ka neviena no manām daudzajām pavārgrāmatām nav mani tik ļoti iedvesmojusi gatavot, liekot sekot katram burtam. Es tā tiešām gandrīz nekad nedaru, jo allaž esmu ticējusi brīvajam garam un improvizācijai virtuvē. Bet nu ne jau Kansha virtuvē, mīļais bērns.

Tā nu mēs pavadījām savu kopābūšanas 8. gadadienu, stundām ilgi rullējot 4 suši rullīšus. Toties ar labākajiem suši rīsiem, ko esam ēduši un ietītus nevis nori lapās, bet marinētos baklažānos. Un ļoti, ļoti priecīgi, kā piedaloties zinātniskā eksperimentā un filoloģiski-antropoloģiskā piedzīvojumā vienlaikus. Un nesen es ēdu zupu, kas principā sastāvēja no aļģu ūdens un puraviem un garšoja tik netverami labi, ka noliku malā pusdienpauzei paredzēto seriālu, sēdēju klusumā, ēdu un domāju. Par zupu, protams, par ko gan vēl.

Tagad esmu iztērējusi diezgan daudz virtuālā papīra, tāpēc likšu punktu, pataupot pārplūstošo sajūsmas vilni dienasgrāmatai. Man gan nav dienasgrāmatas, bet “Kansha” dēļ man tādu nāksies ieviest.
Lai visiem laba diena. Eju lasīt tālāk.