Garšīgie laboratorijas darbi. Eksperiments: baklažāns dehidratorā

Aizvakar ar mežonīgu sajūsmu gatavojām un ēdām dehidratorā marinētas sēnes, papriku un cukīni. Sanāca ļoti, ļoti, ļoti, ļoti labi.

Vakar sēņu ledusskapī vairs nebija, bet Smārtu pārsteigt ar garšīgām vakariņām gribējās, tāpēc mēģināju otro tūri veikt ar baklažānu. Meklējumi tīmeklī nedeva konkrētas norādes par to ko un kā darīt, tāpēc uz brīdi sāku šaubīties, vai svaigēšanā maz baklažāns iederas. Beeet, tad es atcerējos, ka neesmu tak vakarējā un nolēmu RĪKOTIES.

Vajadzīgs (sanāca 3 porcijas kā piedevas svaigo lapu salātiem):

  • 1 baklažāns (runā, ka tie mazie ir tie garšīgākie)
  • 2-3 tomāti
  • 2 paprikas (krāsai nav nozīmes, nebūsim rasisti)
  • 4 ķiploka daiviņas (izspiestas spiedē)

Marinādei:

  • Itāļu garšaugi – timiāns, raudene/oregano, baziliks (es bēru diezgan dāsni, pa tējkarotei no katra)
  • Sāls pēc garšas (man bija Rapunzel garšaugu un ķeltu jūras sāls)
  • 3 ēd.k. olīveļļas
  • 1 tējk. citrona sulas

Baklažānu mērcēšanai:

  • Ūdens (tā, lai nosedz visus baklažānus)
  • Jūras sāls (tā, lai ūdens sāļš, daudzums atkarīgs no ūdens daudzuma)

Gatavo:

Baklažānu sagriež apm. 0,5-1 cm biezās ripās un tad uz pusēm (kā pusmēnešus). Bļodiņā ielej ūdeni un iemaisa sāli, līdz tas izšķīdis. Liek iekšā baklažānus un virsū uzliek kādu šķīvīti vai citu priekšmetu, kas kalpos kā slogs, lai visi baklažāni godīgi būtu zem ūdens. Šis solis tiek veikts, lai baklažāniem mazinātu rūgtumu. Varbūt noderēs arī, lai kaltējot tie nekļūtu pārāk sausi un gumijaini.

Kamēr baklažāni mērcējas, sajauc marinādi: lielā bļodā kārtīgi samaisa visas marinādes sastāvdaļas.  Sagriež tomātus (uz pusēm un daiviņās) un papriku (kodiena lieluma kubiciņos), liek bļodā ar marinādi un kārtīgi apmaisa, lai marināde pārklātu katru dārzeņgabalu.

Kad tas paveikts, nokāš un kārtīgi noskalo baklažānu pusmēnestiņus. Baklažānus mazliet nosusina papīra dvielī un liek pie pārējiem dārzeņiem marinādē. Kārtīgi apmaisa, uzliek vāciņu un atstāj ievilkties uz kādu pusstundu.

Kad pusstunda pagājusi, dārzeņus izklaidus liek uz dehidratora paplātēm un liek kaltēties. Sekojot daudzviet uzietām norādēm, pirmo stundu dārzeņus (un visu pārējo) kaltēju nedaudz augstākā temperatūrā (45 C/113 F) un tad pazeminu temperatūru līdz 41 C/105 F. Tas samazina kaltēšanas laiku, taču neļauj produktiem pārlieku uzkarst.

Kad nogaršoju baklažānus pēc kādām 2 stundām, plānākie, mazākie gabaliņi bija kļuvuši mīksti un pat viegli caurspīdīgi. Garšoja tieši tā, kā cerēts. Līdz vakariņu laikam pagāja vēl pāris stundas un, lai gan tomāti bija izcili un paprika adekvāta (paprika arī pēc 4 h kaltēšanas ir diezgan stingra un viegli kraukšķīga, bet garša ir ļoti patīkama), baklažāni bija kļuvuši mazliet gumijaini. Garša gan, pateicoties marinādei bija teicama. Tā kā vakariņas vēl bija kādu pusstundu jāpagaida (Smārts nesa no terases iekšā objektus, kas vētras iedarbībā varētu kļūt par lidojošiem objektiem), saliku visus dārzeņus bļodā, kur gudru ziņu joprojām bija palikusi marināde, kārtīgi samaisīju un ieliku ar visu bļodu kaltētājā. Cerēju, ka tā baklažāni mazliet atgūs formu un pārējie dārzeņi neizkaltīs. Jāsaka, ka šī viltība mazliet palīdzēja. Un marināde, starp citu, vēlāk kalpoja kā ekselents dresings salātiem.

ĒD. Ar romiešu/ledus salātiem, svaigiem tomātiem, indijas riekstu sieru un zaļajām, lielajām olīvām garšoja ļoti labi. Nākamreiz gan mēģināšu noķert īsto baklažānu gatavības brīdi un ieskrāpēt ideālo kaltēšanas stundu skaitu kādā redzamā vietā.

 

Zemsvītras piezīme:

*Ļoti iespējams, ka dehidratora vietā var izmantot cepeškrāsni, izvēloties kādu ļoooti zemu temperatūru, bet te nu man patiešām trūkst padomiņa. Jājautā gudrajām pūcēm tātad.

*Eksperiments “Vai baklažānu var ēst svaigu” ir garšīgi izdevies. Nākamreiz jānoslīpē metodes un jāpēta tālāk.

 

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *