Monthly Archives: January 2011

Pavedinošā pasta

Šo ēdienu gatavojot, iedvesmojos no jaunā pieveduma mūsu grāmatplauktam – The two-week Detox Diet. Tur bija recepte, kurā tagliatelle makaroni (man kauns tā teikt, bet letiņam nekas cits neatliek) apvienoti ar strēmelītēs sašķēlētu cukini, burkānu un ķiploku eļļu piedevām. Lakoniski un skaisti. Gribējām jau iepirkt sastāvdaļas, bet secinājām, ka Rimi ir tikai viena ražotāja tagliatelle un tā bij stipri padārga. Tieši tik padārga, lai sagribētos īstus pastas svētkus – metām burkānrecepti pie malas, ņēmām olīvas, mazos ķirštomātiņus, pašbrūvēto bazilika eļļu, mīļu vīnu un ķērāmies pie darba.

2 porcijām mums vajadzēja:

tagliatelle makaronus (apm. 200 g)
1 cukini
sauju ķirštomātiņu
sauju zaļo olīvu
3-4 ķiploka daiviņas
olīveļļu (ideālā gadījumā  – spēcinātu ar baziliku)
sāli, (svaigi maltus) melnos piparus, baziliku, oregano

Darbības elementāras – ar dārzeņu mizojamo nazīti sašķēlē cukini plānās, garās strēmelēs, met vārošā  sālsūdenī, pagaida, līdz ūdens atkal uzmet burbuli un ļauj vēl 30 sek. pavārīties. Tad nokāš un noskalo ar aukstu ūdeni.
Es jau nu ieteiktu ūdeni neliet izlietnē, bet pārliec citā katliņā un tur novārīt makaronus. Mūsējie vārījās tieši 7 min.
Kamēr vārās makaroni, tomātiņus sagriež uz pusēm, olīvas arī.
Nomizo un izspiež ķiploku.
Pannā sakarsē olīveļļu, pievieno ķiplokus, oregano un baziliku (ja kaltēti).
Pakarsē pusminūti, jāuzmanās, lai ķiploks nesāk degt, citādi paliks rūgts un negaršīgs.
Pievieno cukini, makaronus, olīvas un tomātus, visu samaisa un pakarsē 2-3 min, līdz visas garšas savilkušās, pāris reižu uzmanīgi apmaisot.
Liek šķīvjos, pārslaka ar bazilika eļļu un paceļ vīna glāzi par savām lieliskajām kulinārija prasmēm.

Zemstrīpas piezīme:

Man īsti nesanāca skaistas un vienādas tās cukini lentas, nākamreiz varbūt vienkārši sagriezīšu pusmēnešos un miers. Bet varbūt nepadošos, saņemšos un viss izdosies.
Ideālā variantā gribētos likt svaigu baziliku klāt. Un varbūt nedaudz ciedru riekstu. Bet nu pieņemsim, ka, kas par daudz, tas par skādi, laba daudz nevajag un ko tur vēl. Lai sirdij un siekalu dziedzeriem mierīgāka dzīve.
Un vēl – smukā tagliatelle bija patiešām labs pirkums. Žēl, ka nenobildēju iepakojumu, tagad tā īsti nemāku pat kārtīgi ieteikt. Bet iesaku tāpat!
Tad nu – par maziem svētkiem! Labu.*

 

Lēcu/kvinojas vegijburgeri salātos


Jau trešo dienu brokastīs ēdam šos jaunatklātos salātus un ir ļoti, ļoti labi. pastāstīšu ka nu.
Paņēmu:

4-5 ķīnas kāposta lapas
4 kvinojas/lēcu burgerus
1 tējk. sinepju
1 tējk. sojas mērces
pa 1 tējk. – avokado eļļas, ķirbju eļļas, linsēklu eļļas
1 ēd.k. olīveļļas
1 ēd.k. balzāmetiķa
2 ēd.k saulespuķu sēkliņu
sāls pēc garšas

Kārtīgi nomazgā un sagriež ķīnas kāposta lapas.
Es nedaudz apcepu vegijburgerus, lai būtu kraukšķīgāk. man arī patīk silti elementi salātos. Burgerus sagriež nelielos gabaliņos.
Apcep saulespuķu sēkliņas. kad jau gandrīz gatavas, pielej sojas mērci un pacep vēl pāris sekundes.
Salātu bļodā sajauc etiķi ar sinepēm un eļļām.
Pievieno ķīnas kāpostus, burgeru gabaliņus un saulespuķu sēkliņas.
Samaisa, ja prasās, pieber sāli.
Liek šķīvjos un ja ir, pārkaisa ar diedzētiem zaļumiem. man bij kreses un rukola.
Ēd.

Zemstrīpas piezīme:
Man garšo nu ļoooti. Smārtam arī. Kaķiem nedevām.
Eļļas, protams, var variēt, es vienkārši mēģinu izmantot pēc iespējas lielu eļļu dažādību, jo tas tak veselīgi un labi. Īpaši piedomāju par linsēklu eļļas patēriņu, to noteikti cenšos kaut kur pieliet kaut pa tējkarotei ik dienas.
Šorīt kopā ar sēkliņām apcepu arī kaltētu oregano. labi iederējās.
Tā, lūk.

Labu*

Kartupeļu-puravu krēmzupa

Šo tik elementāro, superklasisko un, kā izrādās, Džūlijas Čaildas izgudroto (atcerieties filmu “Julie&Julia” – tās Džūlijas, tātad) zupu pirmo reizi mēģināju pagatavot pagājušajā ziemā. Tā arī (un kauns jau atzīt) bija pirmā reize, kad mēģināju kaut ko darīt ar puravu. Taisnību sakot, recepti atradu, mēģinot izgūglēt, kuras purava daļas ir ēdamas un kā. Visu noskaidroju, viss izdevās un gala beigās tikām pie vēl viena ēdienkartes papildinājuma.

Šai zupai ir dažādas variācijas, bet šis nu reiz ir ēdiens, kura garšu man negribas sarežģīt, tāpēc sastāvadaļas esmu noīsinājusi līdz minimumam. veganizēju arī, protams. Parasti daru tā, ka ņemu:

1 puravu
kartupeļus – tā, lai to būtu apmēram tikpat daudz, cik purava
1-1.5 l ūdens – atkarīgs no tā, cik biezu/šķidru gribas zupu
1 buljona kubiņu (var iztikt arī bez)
1 ēd. k. sausā sojas piena (derēs arī šķidrais, protams. un rīsu/auzu krējums arī)
1-3 ēd. k. olīveļļas
sāls, melnie pipari pēc garšas

Lasīt tālāk

Vegijburgeri: lēcas vs. kvinoja

Šorīt Smārts pamodās sapiktojies, jo viņš esot sapnī uz mani par kaut ko dusmojies. Viņš tikai nezinot, par ko. Es izmēģināju Fēbes metodi, bet tā arī neko nenoskaidrojām.

[youtube=http://www.youtube.com/watch?v=jwziXSeabd4&feature=related]
Un šodien man kā reiz bija pienākusi šīs sērijas kārta (!). Jā, es jau atkal skatos Friends. Tāda, lūk, sakritība. (tiem, kas nezina – Fēbe bija apvainojusies uz Rosu, jo viņš viņu bij nosaucis par garlaicīgu. sapnī).

Nezinu – sakritība vai ne, bet Smārta garastāvoklis ļoooti uzlabojās pēc brokastīm. Un brokastīs viņš tikai pie jaunas vegijburgeru versijas. Pamats ļoti līdzīgs lēcu pastētei iepriekšējā postā un tā to bij plānots arī atstāt, bet vienā brīdī man uznāca improvizācijas  spars un sanāca, lūk, kas:
Lasīt tālāk

Lēcu pastēte ar kaltētiem tomātiem un olīvām

Jau labu laiku atliku ļoti vilinošo lēcu-olīvu burgeru gatavošanu no Post Punk Kitchen lapas, par kuras esamību man jo laipni atgādināja Gunta (un liels paldies viņai par to).

Vakar gribēju palutināt Smārtu ar brīvdienu burgeriem, bet kaut kā viss izvērtās tā, ka pagatavoju pavisam citādus burgerus un vēl pastēti piedevām. Sākšu ar pastēti.
Uzreiz jāsaka, ka sastāvdaļas precīzi nemērīju, kaut kad mēģināšu uztaisīt atkārtošanas scenāriju un tad arī visu precizēšu. Tad nu šis vairāk iedvesmai.

Vajadzīgs:

  • 1 bundžiņa konservētu lēcu (var izmantot arī vārītas pelēkās vai zaļās lēcas)
  • 2-3 ķiploka daiviņas
  • 10 melnās olīvas
  • 5 (vai vairāk) kaltētie tomāti eļļā
  • olīveļļa vai eļļa no kaltēto tomātu burciņas
  • 1-2 tējk. sinepju
  • 1 ēd.k. veg. majonēzes/veg. krējuma
  • 3-5 ēd. k. ūdens vai sojas piena
  • Sāls, (svaigi malti) melnie pipari, oregano pēc garšas

Lasīt tālāk

Vegijburgeri: baltās pupiņas vs. tomāti

Mūsmājās sanācis tā, ka pupiņu ēdienus mēs ēdam lēkmjveidīgi. Tas tāpēc, ka tās jāizmērcē un jānovāra un to nu nereti sanāk atlikt un aizmirst. Tad nu šo aizmāršību kompensējot, vienā reizē novāru vairākas pupiņu šķirnes un tad nu pāris dienu ēdam: čilli pupiņas, pupiņu salātus, pupiņu pastēti un pupiņu zupas. Tagad arsenālam noteikti pievienosies arī pupiņu vegjiburgeri, kurus atklāju tikai vakar.
Bij tā, ka no kārtēja pupiņu uzbrukuma bija palicis viens paliels katls lielo, balto pupiņu. Atmiņā uzpeldēja iepriekšējās dienās ar vienu aci manītās savvaļas rīsu un  lēcu/olīvu burgerreceptes un (atceroties, kā iemirdzas Smārta acis pie teksta, ka brokastīs būs burgeri) izdomāju, ka jāpamēģina burgerizēt arī pupiņas.
Ķēros pie savas lieliskās mega pavārgrāmatas (kura man ir vienkārši jābildē un jāreklamē kādu dienu, jo nosaukums neko neizsaka), lai aši paskatītu, ar ko pārojas pupiņas. Daudz recepšu tur nebij un tajās, kas bij, figurēja tomāti un ķiploki. Tā kā  vienreiz gatavoju diezgan vidusjūrīgu (garšaugu ziņā) tomātu-balto pupiņu sacepumu, nolēmu pie šīs kombinācijas arī pieturēties. Lasīt tālāk

Pavisam cits onkulis bens

Kaut kā tā sanācis, ka gads man iesācies ļoti lēni un slinki. Varbūt bij pārāk bieza tā sniega sega tomēr, jo līdz ar atkusni sāka rosīties arī domas galvā un virtuvē.
Te būs viena tāda agra rīta improvizācija Smārta pusdienu termosiņam par godu. No rīta bij jārīkojas aši, no vakariņām pāri bij palikuši rīsi (basmati/savvaļas rīsu maisījums) un ledusskapī tupēja arī aizsāka ananāsu bundžiņa. Klāt piekombinēju baklažānu un baklažānu mērci/marinējumu, kas pirkta kādu laiku atpakaļ, kad Rimi sāka tirgot Pattak’s indiskās mērces un tad nu par ļoti draudzīgām cenām dažas iegādājām. Kopā tas viss iznāca, lūk, šitā: Lasīt tālāk

Mans zaļais ūdensdārzs: rukola smird!

Nē, nepārprotiet mani, es esmu kvēlākais rukolas fans. parasti. Vasarā šķinām kā traki truši, ne rīta bez rukolas klēpja, pa taisno no dobes plūkta.
Bet tagad, kad esmu ķērusies pie visa kā diedzēšanas, ļoti sabozos uz savu vasaras draudzeni. Pareizāk sakot gan, sabozos pati uz savu lažu. Bet nu – visu pēc kārtas.
Kā īstens rukolas fans traki sapriecājos par tās dabūšanas cerībām arī ziemā. Tā kā  zaļie lapainīši skaitās visvairāk pesticīdotie dārzeņi no visiem un cena arī paranormāla, tad nolēmu, ka veikala rukolas mūsmājās nenāks.
Pāris stādiņu ienesu no dārza rudenī, bet tie ļoti ātri apvīta un bezmaz ielīda zemē atpakaļ. Tātad atliek diedzēšana. Lasīt tālāk

Smārta picas noslēpums


Kaut kā tā ir iegājies, ka par mīklas izstrādājumiem, kas jāraudzē, mūsmājās atbild Smārts. Un labi, ka tā, jo viņam patiešām izdodas.
Vissmalkāk viņam izdodas cept picas, tie parasti ir tādi mazie svētki.
Jā, bet par to lai stāsta pats Smārts:

Picas mīkla

Vajag:
450g kviešu miltu
14g sausā rauga vai ~25g “slapjā”
~150-200 ml ūdens

Mīklas pagatavošana
Ieber vai sadrupina raugu nelielā trauciņā, tam uzlej aptuveni 75 ml silta ūdens. Ļauj 15 minūtes raugam uzbriest.
Lielākā bļodā ieber miltus, uztaisa iedobīti, tajā ielej izšķīdušo raugu un ar koka karotimaisa – uzmanīgi, citādi milti birs pa malām.

 

 

 

 

Ļoti apdomīgi, turpinot maisīt, pa nelielām porcijām lej klāt ūdeni. Šī ir pati atbildīgākā daļa visā mīklas pagatavošanā, jo ir svarīgi nepieliet par daudz ūdens, citādi mīkla kļūs pārāk šķidra. Vajag panākt to pirmo momentu, kad mīklu var vienā gabalā paņemt rokā, uzlikt uz galda un turpināt
mīcīt. Tad ūdeni vairāk nevajag.
Tātad, mīklu uzliek uz galda un mīca.

 

 

 

 

 

 

 

Es parasti izveidoju garu “desu” un tad to ar apakšdelmu spaidu, pārloku uz pusēm un atkārtoju – šādi kādas 10 minūtes, bet var arī ilgāk. Gala rezultātā sanāk viendabīga elastīga masa.

 

 

 

 

Mīklu liek atpakaļ lielajā traukā, pārliek pāri tīru dvielīti un ļauj mīklai uzrūgt. Parasti pietiek ar vienu stundu.

Tagad pati pica.

Taisot pilno porciju mūsu 32cm diametrā lielajā picas pannā, pica
sanāk ļoti liela un bieza, tāpēc parasti mēs atdalām kādu mazāku
gabaliņu no mīklas un to pieglabājam hermētiskā trauciņā ledusskapī
citai dienai. Jā, šo mīklu var mierīgi dažas dienas uzglabāt
ledusskapī, kur tā vēl pat mazliet rūgst.

Mīklu klāj pannā. Mēs to darām ar pirkstiem. Mīkla parasti sanāk ļotielastīga, tāpēc to var uzklāt plānu jo plānu. Kad tas ir paveikts, ļoti iesaku vēl kādas 10 minūtes ļaut šai uzklātajai mīklai vēl uzbriest – tā tā sanāks kraukšķīgāka.

 

 

 

 

Pa to laiku var sagatavotpildījumu – ļoti dīvaini skan šis vārds lietām, ko picai smērē un liek virsū :)

Pildījums

Jāsāk ar mērcēm. Protams, tomātu mērce vai kečups, tas pirmkārt.

 

 

 

 



 

 

 

 

 

 

Otrkārt, iesaku šādu ķiploku mērcīti:

– Dažas ēdamkarotes Franča gavēņa majonēzes
– Izspiesta viena paliela ķiploka daiviņa
– Tējkarote sinepju
– Olīveļļa – kādas 1-2 ēdk.Visu sablendē un klāj virsū tomātu mērcei.

Tālāk jau te viss ir atkarīgs no gatavotāju gaumes.

 

 

 

 

 

 

Mēs uz picas liekam daudz plānu tomātu šķēlīšu, zaļās olīvas un jau pēc izvilkšanas no krāsns – svaigas spinātu vai rukolas lapiņas. ja to nav, tad:

1) spinātu vietā var pagatavot spinātu mērci – mazā katliņā uzsilda olīveļļu, met iekšā pāris saldēto spinātu kubiņu, sauju kapātu saules tomātu un nedaudz ūdens. visu kārtīgi samaisa un uzkarsē.

2) var izvēlēties tādu kā džankfūdīgāku toppingu – garšvielās apceptas sīpolu ripiņas, saulespuķu sēkliņas un sojas cīsiņu šķēlītes vai tofu (cepšanas beigās nokaramelizējot ar sojas mērci)

 

 

 

 

 

Beigās uz pildījuma liek garšvielas. Ļoti klasiski iesaku raudeni, pārējais jau
atkal ir brīva improvizācija.

Un, visbeidzot, liekam iekšā uzkarsētā cepeškrāsnī – kādos 220 grādos
būs labi – un cepam 15-18 minūtes. Ja ir uzliks bagātīgāks pildījums,
tad jācep, loģiski, ilgāk.

Kad gatavā pica ir izņemta, to var apslacīt ar olīveļļu. Man gan tas
bieži aizmirstas un tāpat ir ļoti garšīgi.

Labu apetīti :)