Monthly Archives: November 2010

Sēņu/mangoldu radiatormakaroni

Tāds nosaukums postam, ko gribēju šodien rakstīt. Bet vispārējā spodrības talkas lēkmē atbrīvoju kompīti no receptei piederīgajām bildēm. Tad nu neko, gaidīšu nākamo iekārojienu pēc sēņu makaroniem. eh.
Tā kā esmu pūcīga un pikta, salikšu citas bildes iekšā. Par to, kas vegatērijas apkaimē darās.

Mans zaļais ūdensdārzs: redīss

Es jau te  iepriekš pļāpāju par diedzēšanu un tās jaukumiem. Tā kā turpinu diedzēt, tad turpināšu arī runāt.
Ja nu kāds grib diedzēt un nezina, ar ko sākt, es noteikti ieteiktu redīsu “Ķīnas roze”. Dīgst ļoti ātri, izdīgst gandrīz visas sēkliņas, nav īpaši cimperlīgs, sēkliņas lielas, apaļas (cauri platākām diedzējamā trauka šķirbām nebirs), želeja neveidojas, izskatās skaisti, garšo redīsīgi, svaigi, mazliet asi un visnotaļ pavasarīgi. Sēkliņas nopērkamas Biotēkā.
Diedzē tā: izlemj, cik daudz diedzēs (parasti uz paciņas rakstīts, kāds daudzums sēkliņu vajadzīgs attiecīgās firmas trauciņa aizpildīšanai), sēkliņas noskalo un iemērc uz nakti.
Ja izmanto bio-sperli diedzējamos trauciņus, sēkliņas var uzlikt uz restītes un vienkārši uzpildīt trauciņu tā, lai ūdens kārtīgi un pamatīgi nosegtu visas sēkliņas.
Tad no rīta sēkliņas kārtīgi  jānoskalo un  tad nu var likt diedzēties – slapjumā neturēt, bet 4-5 reizes dienā noskalot gan. Es vēl ieteiktu pulverizatoru iegādāt, tā var sēkliņas vienmērīgāk samitrināt.
Lietošanas pamācības iesaka pirmās dienas turēt sēkliņas tumsā, bet līdz ar pirmajām lapiņām likt gaišā vietā.
Vēl ir tāds ieteikums jau lietošanai gatavos diedzējumus uzglabāt ledusskapī (līdz pat vienai nedēļai). Bet nu mums pie loga ir tik auksti, ka rāmji pa nakti apledo no iekšpuses. Tā ka ledusskapis pat nav īsti nepieciešams.

Te man bildes no dažādām”Ķīnas rozes” redīsa diedzēšanas stadijām. Skaists, garšīgs un diedzēšanai pateicīgs bez gala i malas. Iesaku!

redīss "Ķīnas roze", mērcēšana

redīss "Ķīnas roze", 2. diena

redīss "Ķīnas roze", 4.diena

redīss "Ķīnas roze", 8.diena

redīss "Ķīnas roze", 11.diena

Kartupeļu pankūkas ar veselību

Nedēļās nogalē bijām ciemos pie mazās jūrnieces, kura svinēja savu vārda dienu. Ciemiņiem par godu jubilāre bija pārģērbusies reizes piecas, līdz atrada īsto svētku tērpu, savukārt viņas foršie vecāki bija sarūpējuši tik gardas un absolūti vegānas vakariņas, ka gribējās viņus pilnīgi sabučot par tādām rūpēm.

Vienu no ēdieniem sakārojās arī mums mājās izmēģināt – kartupeļu pankūkas ar linsēklām (tur arī tā veselība, kas virsrakstā minēta).
Es visā visumā esmu mega-mega kartupeļu fans, tos es ēdu visos iespējamos veidos un paskatos. Nu, un kartupeļu pankūkas ir favorītu favorīts jau kopš bērnu dienām.
Mana mamma vienmēr cepusi visgardākās pankūkas pasaulē, bet diemžēl ar olām, tāpēc nu jau kādu laiciņu man vairs tas gardums netiek. Tā nu sāku cept supervienkāršās pankūkas – uz rupjās rīves rīvēti kartupeļi (kuriem kārtīgi nospiesta sula) un sāls. Un viss.

Šoreiz pie rīvētajiem kartupeļiem un sāls iemetām arī sauju maltu linsēklu.

Es vēl mēģināju ākstīties un taisīt kaņepju sviestu ar kafijdzirnaviņu un piestas palīdzību, kas laikam tā īsti neizdevās. Garšoja jau labi, protams, un pankūkām bija tīkams kaņepju aromāts, bet  uz maizītes to manu “sviestu” smērēt īsti nevarētu.

Tad nu lūk – rupji rīvēti kartupeļi, maltas linsēklas, maltas/piestā grūstītas kaņepes, sāls un eļļa kopā izskatās šādi:

Klāt ēdām Smārta uzgudrotos salātus: topinambūrs, marinēts gurķis, redīsu un krešu diedzējumi, eļļas-baltvīnetiķa mērcīte.
UN
Slaveno ķiplokmērci, ko gatavo no visnegaršīgākās majonēzes pasaulē – Franča gavēņa majonēzes, kas kalpo kā ideāls, kledzīgs pamats šai mērcei. Mūsu ciemiņi ir mēģinājuši mājās atkārtot vienreizīgo ķiplokmērci, bet viņiem tas nav izdevies, jo viņu majonēzes gluži vienkārši ir pārāk labas un garšīgas. :D
Tātad: Franča majonēze gavēnim, sinepes, olīveļļa, mazliet ūdens, izspiests ķiploks, sāls/sojas mērce. Visu smuki samaisa, vēlams sablenderē un izmanto pēc vajadzības.

Zemsvītras piezīme:
Paldies šefpavāram dj Kompozītam par gardo pankūku ideju. Mēs iesim ciemos vēl!

Oda Stokmanam

Iepriekš jau padalījos ar savu gaudu stāstu par vokpannu.
Pannu Smārts aiznesa atpakaļ un uzrakstīja iesniegumu, kuru solīja izskatīt kkādā laika periodā. Izskatīja aši un nosprieda, ka ražotāja vaina.
Pa nedēļu tā arī līdz centram nesanāca aizdzīvoties, tad nu braucām vakar. Sanāca neliela gaidīšana un klumzēšanās, jo bija jāsazvana visi menedžeri, bet beigu beigās mums naudiņu bet liekas tielēšanās atdeva skaidrā, zaļā formā. Paaaaldies!
Tā kā jau bijām uz vietas, nācās vien iet uz pārtikas nodaļu un cerēt, ka tur nekā īpaša nebūs. Bet BIJA GAN.
Tad nu tā – tramtararamram – Stokmanā ir dabūjamas rauga pārslas (nutritional yeast). Uhunah! Plauktā pie cukuriem, sāļiem un vēlsazinkā! Lūk!

Jau labu laiku lasu receptes, kur šad un tad pavīd ieteikumus pievienot šīs pārslas “sierīgas garšas iegūšanai” vai izmantot to kā uztura bagātinātāju – b vitamīnu un visa kā cita laba avotu. Bet nu protams, protams, mēs tik sērigauži noskatījāmies uz to visu, jo nevienā bodē iepriecinošas ziņas mums neizsniedza. Runā, ka kādreiz Biotēkā bijis, bet neesot īsti bijis pieprasījuma un tā arī izbijis.
Varbūt ne tā meklējām. Galu galā – mēs tik reti esam centrā, ka kas zina, varbūt visi ēd jau sen un pilnām mutēm. :)

Tā kā nekad nebijām tādu mantu garšojuši, bet jēga jau pārpriecāta, nācās kaut ko aši uzmeistarot ar jaunieguvuma piedalīšanos. Kamēr Smārts noņēmās ar kurināšanu, es uzmeistaroju sierīgus (!!!) radiatormakaronus. Bildes nav un nebūs, jo mēs pārāk aši visu norijām – izsalkums bija liels un jā – bija ļoti garšīgi. Bet sastāvadaļas bija šādas:
1/2 paciņa makaronu
1/2 bundža konservēto tomātu
1 ēd. k. tomātu pastas
1 sīpols
3 ķiplokdaiviņas
olīveļļa
oregano, sāls, pipari (man liekas, ka iemetu arī Tiger tomātgaršvielu)
3-4 ēd. k. rauga pārslu

Pannā uzkarsēju eļļu, apcepu sīki sakapātu sīpolu un ķiploku, pievienoju tomātus, karsēju uz vidējas liesmas, kamēr vārās makaroni (makaronus lielā sālsūdens daudzumā vārā, kamēr al dente).
Tad mērcei pievieno sāli, piparus, oregano, pāris karošu makaronūdens (ja gribas šķidrāku mērci), vēl kādas 5 min pakarsē, pievieno nokāstos makaronus, kārtīgi samaisa, noņem no uguns un iemaisa  rauga pārslas.
Liek šķīvjos un  uzkaisa vēl mazliet rauga pārslu.
Bija ļoti, ļoti gardi.

Un vakarā vēl sataisījām meksikānīgas vakariņas, kur atkal visur piedalījās tās pašas pārslas – versiju par tako zupu (ar lētajām, Maximā nopērkamajām sojas pārslām. jam!) un gvakamoli. Nevienam no šiem ēdieniem gan parasti sieru klāt neliek, bet mēs bijām satrakojušies. :D

Iešu paošņāt bundžu un padomāt jaunus pielietojumus.

Zemsvītras piezīme:
Tagad skatos, ka ir arī i-veikalā pirkumins.lv iegādājama šī lieta. Varbūt ir vēl kaut kur?

Banānu smalkmaizītes

Es nezinu, kāpēc tāds nosaukums, bet recepšgrāmatiņā tāds ir. Grāmatiņa ir maziņa, pirkta par latu noteikti, viena no tām, kam vienmēr un visur ir atlaide: “100 veģetārie ēdieni” no “Viegli un ātri” sērijas. Un tā nu reiz ir tīra un balta patiesība, jo ja kāda maizīte, kūciņa,  kēksiņš vai visparastākais kukijs izdosies man,  tad to izdosies arī piecgadniekam uz smilškastes malas uztapināt.
Nav laba reklāma laikam, bet maizīte ir patiešām viegla, ātra un garšīga. Ļoti, ļoti garšīga. Un, kā secināju vakar – brīvi ļaujas improvizācijām. Tātad:

2 lieli gatavi banāni
1/4 gl. saulespuķu eļļas
1/4 gl. sīrupa
1/2 tējk. malta kardamona
1/2 tējk. kanēļa
2 sagrieztas dateles
1,25 gl miltu
1/2 tējk. cepamā pulvera
1/2 tējk. sāls

banāni 3, ne 2, jo bojājās tik ātri, ka bija kauns ar mizām bildēt pat. utilizācija!

Sakarsē cepeškrāsni (grāmata nesaka, cik ļoti, es karsēju uz 200). Bļodā saspaida banānus, pievieno eļlu un sīrupu, smuki samaisa.
Pievieno visu pārējo, vēlreiz samaisa un liek ar eļļu ieziestā formiņā.
Liek krāsnī iekšā. Grāmatā teikts, ka cep 25 min, bet nekad man vēl nav sanācis mazāk par 35min. Bet nu taimeris gan vienmēr godīgi pīkst un sauc mani paskatīt, kas notiek jau uz tām pašām 25, jo nekad jau neko nevar zināt.

Zemsvītras piezīmes:
Vakar maizīti cepu atkal, šoreiz bij palikuši tikai 2 banāni, ļoti mazi, sabrūnējuši un skumīgi, tāpēc apjomam iedrupināju apelsīna gabaliņus (bez tām plēksnēm, protams) iekšā. Rezultāts bija ļoti, ļoti sulīgs un garšīgs. Pēc konsistences mazliet atgādina mitrās biezpienmaizes vai ko tādu. (bildēs redzamā maizīte ir ar apelsīnu ceptā)
Kā jau teicu – improvizācijai nav robežu – man, piemēram, reti kad mājās ir sīrups – lieku cukuru.
Saulespuķu eļļas vietā sanāca mazliet vīnogkauliņu, mazliet zemesriekstu eļļas. varētu arī rapšu, bet tad var sanākt jūtama tā rapšu piegarša, kas ne visiem patīk.
dateles vienmēr lieku vairāk, jo man ļoti garšo un izskatās skaisti.
sēkliņas, rieksti pēc sirds patikas, ja gribas mandeles – vispirms būtu labi noblanšēt un novilkt miziņas.
Pirmo reizi, kad cepu, man nebija kardamona un lai gan sanāca ļoti garšīgi, tomēr atšķirība ir pamatīga un ja ir, tad noteikti jāliek klāt – garša ir daudz, daudz krāsaināka un vilinošāka.

Jā, un vispār iesaku uzreiz taisīt dubultporciju, jo šitais gardums apēdās pārāk ātri. Labu *

Spiegotais kus-kus

Kā nu gadījās kā ne, bet novembris izrādījās īsts tēriņu mēnesis un kaut kur ap vidu attapāmies ja ne pie sasistas siles, tad pusdzīvas krājcūciņas gan.
Par laimi, iknedēļas iepirkumu sarakstu vienmēr papildina uzkrājumu veidošana(O – tomāti bundžās ar atlaidi – ņemam krājumiem!). Vēl ir laimējies ar puslaucinieku statusu un pavisam pilnu piestādītu dārziņu. Tagad dārziņš tukšs un kluss, bet kastes, maisi, saldētavas un katlējamie saišķi – nu, tie runā un smaržo paši par sevi.
Vārdsakot,  nolēmām pieteikt pēc iespējas lielu boikotu  veikaliem un vilkt laukā krājumus.

Kopš pārtikas kožu uzlidojuma viss ir sabāzts, sabērts un sastūķēts burkās un glabāšanas traukos. Tad nu atliek tik atvērt skapīša katalogu un izvēlēties. Acs kaut kā piesienas kus-kusa uzrakstam (galīgi izķēpājies un rokraksts liecina, ka es esmu slavens ķirurgs, goda vārds). Galvā sāk rotēt domu rotōriņi un pēkšņi atceros etniskā ēdiena favblogā lasītu kus-kusa recepti, kas sākās ar ievadu par autora briesmīgo pieredzi ar kledzveidīgo miltu masu, ko cilvēki viņam devuši ēst. Un to, kā pieredze mainījās, kādas afrikāņu dāmas gatavoto gardēdienu nogaršojot. Pilns stāsts par to, kā recepte tika izzondēta un izspiegota, rodams šeit:
http://niftynoshing.blogspot.com/2010/10/somalian-couscous-recipe.html
Man par lielu laimi, spiegs ir bijis ļoti dāsns un ar uzzināto arī padalījies. Visu produktu man nebija un dažus man lietot neklājas, tāpēc šeit būs jau manis nedaudz mainītā recepte. īstā un vienīgā rodama tai pašā jau iepriekš norādītajā resursā. Tātad:

2 lieli sīpoli
4 ķiploka daiviņas
2-3 ēd.k. eļļas (autors iesaka olīveļļu)
1 ēd.k. sojas mērces
3 glāzes ūdens
3-4 glāzes dažādu, smalki kapātu dārzeņu (burkāni, paprika, pākšu pupiņas, tomāti, zirnīši, utt.)
kušķis svaigas piparmētras un/vai oregano (der arī pamatīgas šķipsna kaltētas mantas)
500 g kus-kusa
sāls

notika arī kārtējā saldēto dārzeņu utilizācija.pārāk smuki nav.

Lielā pannā uzkarsē eļļu, tajā cepina plānās šķēlītēs sagrieztus ķiplokus un sīpolus, līdz smuki zeltaini. Pievieno pārējos dārzeņus un nedaudz apcep. Samazina liesmu, pievieno sojas mērci un ūdeni. *

* man patīk visu sutināt un vārīt lielajā pannā, bet receptes autors iesaka sīpolus vispirms apcept pannā un tad mest katlā, kur jau vārās ūdens, un tikai tad mest dārzeņus iekšā. es vienkārši pielēju vārošu ūdeni jau viegli apceptiem dārzeņiem i miers.

Uz mazas liesmiņas sautē, līdz dārzeņi pusgatavi.

Met iekšā piparmētru un/vai oregano, kārtīgi samaisa, pievieno kuskusu, vēl apmaisa un uz māaaziņas uguntiņas (ar vāku virsū!) sutina kādas min 15-20. Laiku pa laikam apmaisa. Un vienā brīdī ir gatavs un garšīgs.

Zemstrīpas piezīme:
Mans labākais kus-kus ever! Birstošs, viegls, netaukains, nelipīgs, brīnišķīgs! Tieši tāds, kādu to apbrīnoju Turcijā, tik ar dārzeņiem daudz. Iesaku, noteikti iesaku!
Jā, un eļļu patiešām var pieliet vairāk, par ļaunu nenāks.  (autors jau brīdināja)
Receptē teikts,  ar ko kopā jāpasniedz. Grillētos dārzeņus ieteiktu arī es, bet tā cepeša vietā es dotu kādu lēcu burgerplāceni vai ko tamlīdzīgu. Un svaigi salāti arī būtu īsti vietā.
Bet nu mēs ēdām nost tāpat  un slavējām un ēdām vēl. Paldies spiegam un lieliskajām Āfrikas dāmām.

Kailas tomātu-ingvera zupa

Uzticamais hp nepārtraukti rūc, ka mēģinu viņā pārāk daudz bilžu sastūķēt, tāpēc joprojām netieku galā ar fūdfesta bildēm. Bet pamazām, pamazām un rindas kārtībā mēģināšu atšķetināt brīvdienu garšas un smaržas.

Šodien kārta Kailas ieteiktajai tomātu-ingvera zupai, ko nedaudz gan pārveidoju, jo viņa man deva recepti un tai pašā čata logā jautāja, ko darīt ar ķirbi. Man kā reiz bija tāds pat jautājums, jo viens tāds pusēsts ķirbis tupēja uz virtuves galda jau pāris dienu. Kaila gan ķirbja vietā parasti liek kartupeļus un noteikti, ka arī tā ir ļoti labi, bet man bija jātiek galā ar to ķirbi tomēr.
Tad nu laikam sanāk tāds kā kopdarbs. Ar šo te daudzmu sanāks apm. 3-4 porcijas. Kā nu kurš ēd.

1/2 kg blanšētu, kubiņos sagrieztu tomātu (der arī vnk konservēti)
1/2 kg ķubiņos sagriezta ķirbja
2 – 3 glāzes ūdens
4-6 daiviņas izspiesta ķiploka
apm. 5 cm rīvēta ingvera
1-2 buljona kubiņi
pēc izvēles – 1 ēd.k. sausā sojas piena

Kaila teica, ka ķiploku un ingveru pievieno beigās, bet man patīk tādas lietas apcept pirms pārējo sastāvdaļu pievienošanas. Tad nu izgāju uz kompromisu un pusi apcepu, pusi pievienoju svaigu jau gandrīz gatavai zupai.
Karstā pannā lej olīveļļu, karstā eļļā nedaudz apcep ingveru un ķiploku, pievieno kubiņos sagriezto ķirbi, tomātu gabaliņus, ūdeni, buljona kubiņus un sautē apm 20 min. Ja gribas šķidrāku zupu, pievieno vēl nedaudz ūdens.
Kad ķirbji mīksti, zupu sablendē, pievieno atlikušo ingveru, ķiploku un sāli/piparus pēc garšas. Visu kārtīgi samaisa, vēlreiz uzsilda un gatavs!
Sanāk ļoti aromātiska, sildoša un garda zupa. Kaila teica, ka pēc šāda zupas šķīvja iztukšošanas uzreiz jūtoties veselīgāka.
Tad nu garšīgu veselību jums. :)

Krēmīgā topinambūru krēmzupa


Protams, ka nekaunīgi vēlu, bet šodien norakām daļu topinambūru.
Kājas caur megastilīgajām tirgus oderkalošām nosala ellīgi, tāpēc nolēmām sevi uzsildīt ar karstu, krēmīgu zupu.
Recepte rodama jau iepriekš minētajā Majas Sēderbergas grāmatā “Veselīga dabas virtuve” (joprojām paldies, Kaili).

4 topinambūru racējiem vajadzēs:

500 g topinambūru
250 g kartupeļu
1 sīpols
1 ēd.k. eļļas
1 l dārzeņu buljona/1 l ūdens un 1 buljona kubiņš
400 g/1 bundžiņa balto pupiņu (man bija kkādas pupiņas salsas mērcē)
sāls, pipari
pētersīļu kušķīti

Topinambūrus rūpīgi nomazgā (jau atkal iesaku dārzeņu beržamos cimdiņus). Kartupeļus un topinambūrus sagriež šķēlītēs. Nomazgā un sakapā sīpolu.
Karstā eļļā apcep sīpolu, pievieno kartupeļus un topinambūrus. Mazliet apcep, pielej buljonu/ūdeni un buljona kubiņu, ļauj uzvārīties, samazina liesmu un sautē 15-20 min (līdz dārzeņi mīksti).
Pievieno pupiņas, vēlreiz uzkarsē un sablenderē dārzeņus biezzupā. Pievieno sāli un piparus, rotā ar kapātiem pētersīļiem.
Es vēl apcepu topinambūru kraukšķus ar saulespuķu sēkliņām.
Tad gan meklējām lielās karotes un sākām kārtīgi svinēt topinambūru ražas svētkus.

 

Topinambūrs

Topinambūrs ir brīnišķīgi gards un veselīgs asteru dzimtas augs, kas vasaras laikā izaug apm. 2 m garš, rudenī zied dzelteniem ziediem un zem zemes veido ēdamus bumbuļus, kas ēdami visos iedomājamos veidos.
Par augsto uzturvērtību un vēsturi stāstos neizplūdīšu, to visu internetos var uzrakt piemēram šeit:
http://www.cetrassezonas.lv/lv/produkti/darzeni/ingredient.php?id=6400

Stāstīšu tik par saviem privātajiem novērojumiem. Tātad: stādāms pavasarī, neprasa neko, aug savā nodabā, bet vislabāk – saulainā vietā. Novācams vēlu rudenī, parasti pēc pirmajām salnām. Daļu var atstāt zemē un izrakt pavasarī. Runā, ka izturot līdz pat 30 grādu salu. Ja ziemā ir atkušņi – var iet un rakt laukā. Grūti uzglabājams, jo miza ļoti plāna un trausla.
Un vispār – vairums ļaužu topinambūru zina milzu izmēra un izslavētās audzelības dēļ, bet reti kurš zina, cik gards un daudzveidīgs  tas ir.

Pagājušajā gadā ap šo laiku uzzināju, ka tāds topinambūrs vispār eksistē. Man tobrīd bija jauna mīļākā ēdiengrāmata – Majas Sēderbergas “Veselīga dabas virtuve”, ko man dzimšanas dienā iedāvāja Kaila (paldies, Kaili!)
Sāku interesēties, kas tas tāds par murmuli un pēc kāda laiciņa pat ieraudzīju veikalā, iegādājām, nogaršojām un nolēmām, ka BŪS. (starp citu – neļaujiet veikalā nopērkamajiem fasētajiem topinambūriem sevi muļķot – dabā tik mazus un savītušus eksemplārus atrast grūti. Kā viņi izveido tik milzonīgu uzcenojumu, es arī nespēju saprast, jo topinambūrs patiesi prasa tikai un vienīgi vietu zem saules).
Visu ziemu perināju plānus kā iegūt topinambūru sev, pavasarī liku zemē, vasarā priecājos par zaļo, biezo, gandrīz necaurredzamo dzīvžogu, kas atdalījā zālājdaļu no dārziņa, rudenī – par dzelteno ziedu joslu un tagad – par kastu kastēm bumbuļainu gardumu.
Kā garšo topinambūrs? Laikam ļauži nav spējuši vienoties, jo rau re, kādi tik nosaukumi tam nav doti – Jeruzalemes artišoks, saldais kartupelis, zemes bumbieris un gan jau, ka ir vēl. Es teiktu, ka topinambūrs ir kraukšķīgs un sulīgs, pēc kraukšķa atgādina bumbieri, garša mazliet riekstaina,  bet svaiga.
Ļoti labi garšo svaigs – tāpat vien graužams, salātos, arī sulās.
Apcepts -sirsnīgi iesaku ar iepriekš minēto itāļu marinādi. Arī tāpat olīveļļā cepts būs īsti gards.
Ļoti sātīga un krēmīga sanāk topinambūru zupa, sautēti tie ir garrrdi, tāpat arī krāsnī cepti.
Dari, ko gribi – topinambūrs ir gards no abiem galiem un pa vidu – gards. :)

Zemstrīpas piezīme:
Tie austrumu gudreļi, kas zināja, kas tas topinambūrs tāds ir, mūs visu vasaru lamāja par vieglprātību tādu sērgu laist dārzā (topinambūrs ir aprbīnojami audzelīgs, vairojas kā vells un grūti kontrolējams, jo stiepj savus bumbuļus milzonīgā rādiusā un katrs bumbulis nākamajā gadā izaugs par milzeni) , bet rudenī, jauno ražu nogaršojot, prasīja maisņā līdzi kādu pārīti. Protams, ka dabūja vairāk, īgņas nelaimīgie.
Nezinu, kā nākamgad būs ar to “sērgu”, bet dārzam mums ir kapļi un zālājam – pļāvējs un trimmeris, gan galā tiksim. Vienu gan zinu – arī nākamgad vēlu rudenī vilksim kalošas kājās un iesim topinambūru medībās.
Visiem, kam ir kaimiņš vai kaut attāls rads, kas kādreiz sūdzējies par lielu augu ar dzeltenām puķēm, kas katru gadu neiznīdējāmi aug un aug – dodieties pie viņiem ar dakšām un spaiņiem un priecājieties arī jūs par šo vēlīno ražu un, ja kaut mazs zemes pleķītis to ļauj – kādu bumbuli pietaupiet pavasarim, sēklai.

Kartupeļi ar bezmiltu mērci

Šoreiz no sērijas lēti, labi un mājīgi.
Es neesmu pārāk veselīgi un pareizi ēdošs cilvēks, jo pārāk bieži gribas ko sātīgu, ceptu, sāļu un kartupelīgu. Tādās dienās ļoti labi noder augstāk redzamais šķīvis – sutināti kartupeļi, krēmīga ķirbju mērce un apcepti sojas cīsiņi. Bonusā – skābu kāpostu salāti.

Kad sāku gatavot vakariņas, īsti nezināju, ko un kā metīšu katliņā. Pēdējo dienu laikā bij nācies saskrieties ar kaņepju sēklām kā dzīvajā tā tīmeklī, tāpēc nolēmu beidzot saņemties un  izmēģināt latviešu saknēm tik klasisko kombināciju – kaņepes/kartupeļi. Gribēju uzmeistarot arī bērnības miltu mērci bez miltiem un citām muļķībām, nolēmu, ka varbūt buljona kubiks noderēs, bet nevajadzēja pat. Par to liels sapriecājiens. Tad nu lūk, ko es beigās tomēr izmantoju (sanāca 3 porcijas – 2 vakariņām un viena Smārta termosam):

1 kg kartupeļu
2 glāzes ūdens
1 tējk. olīveļļas
sāls
pa zariņam rozmarīna un timiāna

1/2 kg ķirbja
2 mazi šalotes sīpoli (droši var aizstāt ar 1 parastu sīpolu vai neko)
1 gl ūdens
1 tējk. sojas mērce.
1 ēd.k. kaņepju sēklu
1 ēd. k. kaņepju eļļas
sāls pēc garšas

4 sojas cīsiņi
1/2 tējk. sabji masala garšvielu maisījuma
čin čin sojas mērces

Jau labu laiku kartupeļus nevāru, tik sautēju vien. Tas ir tā – kartupeļus kārtīgi noberžu (kamēr vēl var nemizot), sagriežu šķēlītēs un lieku lielā, dziļā pannā, kur jau sildās olīveļļa, piemetu sāli, mazliet pamaisu pa pannu, tad pievienoju ūdeni, parasti tik daudz, lai kartupeļi būtu nosegti, bet ne vairāk. Un tad vāru 10-15 min (atkarīgs no kartupeļu pasugas). Sanāk ātrāk, nekā lielos gabalus vārot un izdevīgāk ar, jo no sagrieztajiem kartupeļiem labāk izdalās ciete, kas ūdeni tā kā ietumē un sanāk ne tikai kartupeļi ēdami, bet arī pamats garšīgai mērcītei.

Tātad – liekam sautēties kartupeļus kopā ar pusi timiāna un pusi rozmarīna zariņa.

Mazā katliņā apcepina sīpolus, pievieno kubiciņos sagrieztu ķirbi (man bij pašu audzēts un vēl mīkstu mizu, tāpēc pat nemizoju), ūdeni, sāli un atlikušo timiānu/rozmarīnu. Tas sautēsies min 10-15, apmēram tāpat kā kartupeļi.

Ķeramies pie kaņepēm.

Man absolūti nebija nojausmas ko un kā ar tām darīt, biju dzirdējusi un lasījusi, ka pirms lietošanas jāgrauzdē. sacīts darīts – grauzdēšu, kamēr sāks lēkāt.Grauzdēju uz sausas pannas un maisu intensīvi, lai tik degt nesāk. Smaržot sāk diezgan aši, bet nelēkā, maitas. Kad sāk lēkāt, sāk arī pēc deguma ost. Sagrūžu daļu kaņepju piestā – jā, ir sadegušas. Nu, neko, Smārta mamma no tirgus atvedusi veselu maisu sēklu, mēģinās vēlreiz.

Lieku sausā pannā grauzdēties sēklas, ņemu nost tiklīdz sāk brūnēt un smaržot. Samaļu kafijdzirnaviņās un ir!

Kartupeļi metas jau gatavi, ķeros pie cīsiņiem – sagriežu ripiņās, metu pannā, kur nelielā eļļas daudzumā jau čibinās sabji masala (vai kas cits, asumu, pikantumu dodošs). Cīsiņus cep līdz tīkamai krāsai un kraukšķim, pašās beigās iešļaksta sojas mērci, aši apmaisa un ņem pannu nost no uguns.

Kad ķirbji mīksti, tos sablendē, pielej mazliet kartupeļūdens (lai būtu tumīgāka mērce), ieber kaņepju sēklas, pielej sojas mērci un ja ir un gribas – kaņepju eļļu. Visu kārtīgi samaisa un –  mērce gatava!

Skābos kāpostus samaisa ar eļļu (es izmantoju kaņepju atkal).

Mazā bļodiņā liek kartupeļus, pāri lej  ķirbju mērci, virsū dekoratīvi samētā cīsiņu ripas. Ja ir – šķipsnu kāda diedzējuma. Klāt uzēd skābos kāpostus un jūtas īstens patriots.

Saldo kartupeļu un baklažānu karijs

Kādu laiku atpakaļ pamanīju Maximā saldos kartupeļus, ko nekad un nekādā veidā nebiju ēdusi. Tā kā ap šo laiku visos golivudas seriālos tā ir topa manta, nolēmu vienu paņemt un izmēģināt.
Atcerējos, ka bij manīta interesanta recepte ar baklažānu, bet tur bij visādas garšvielas, kādu man nebij mājā un vispār – likās sarežģīti. Te viņa ir
http://www.messyvegetariancook.com/2010/10/06/sweet-potato-and-aubergine-curry/
Tad sagadījās, ka Stokmanā viss trūkstošais apmēram atradās (tā ir joprojām tā pati viena no retajām Rīgas apmeklējuma reizēm) un lēti pat, tāpēc nolēmu saņemties un tomēr pagatavot šo šķietamo hārdkōru.
Dažas sastāvadaļas nācās aizvietot ar kko līdzīgu, tad nu rakstu savu gala versiju:

1 saldais kartupelis, sagriezts kubiņos
1 baklažāns, sagriezsts kubiņos
1 sīpols sagriezts četrās daļās
eļļa (es ņēmu sezama)
1/2 tējk. koriandra sēklu
1/2 tējk. kumīna sēklu
3-4 ķiploka daiviņas
1/2 tējk rīvēta ingvera
apm. 5 cm citronzāles (man bij kaltēta)
2 tējk. citrona sulas
1/2 tējk. sāls
1 glāze kokosriekstu piena
2 citrona lapas
1.5 tējk. brūnā cukura
2 tējk. sojas mērces
60-120 ml ūdens

Līdz 200 grādiem uzkarsētā cepeškrāsnī liek pannu, kurā sagrieztie dārzeņi  (baklažāns, saldais kartupelis, sīpols)  samaisīti ar 1 tējk. eļļas.

Cep min 20 – 25, līdz dārzeņi gatavi. Receptē teikts, ka sīpols sabrūnēs, bet manējais palika bāls kā bāls un kamēr gaidīju to brūnēšanu, pārējie dārzeņi sāka jukt ārā.
Sausā uzkarsētā pannā grauzdē  kumīna un koriandra sēklas līdz tās sāk lēkāt un spridzināties. Piestā vai blenderī sajauc sēklas ar ķiploku, ingveru, citrona sulu, citronzāli un sāli.
Uzkarsē pannu, pannā ielej apm. 2-3 tējk. eļļas, pievieno iegūto pastu, to karsē apm. minūti.
Pievieno kokosriekstu pienu, pavāra vēl 2-3 min.
Pievieno cukuru, sojas mērci un citrona lapas. Samazina karstumu un karsē vēl 10 min. Ja ir vēlēšanās, sablendē mērci un atkal ielej pannā, kur tai pēc garšas pievieno sāli.
Mērcei pievieno ūdeni, samaisa. Tad pannā liek krāsnī ceptos dārzeņus un visu rūpīgi samaisa. Gatavs!

Zemstrīpas piezīmes:
Kad gatavoju, likās, ka traki daudz visa kā un grūti saprast, kas kad jādara. Tagad jau vairs nesaprotu, kas bij par traci – viss tak klīn un klier.
Mērce ir aromātiska un ļoti, ļoti garšīga – saldeni skāba, krēmīga un ļoti kārdinoši smaržo.
Iesaku kariju ēst ar rīsiem, jo viens pats šis ēdiens ir too much :D. Nākamreiz notiekti pamēģināšu citus dārzeņus, jo kaut kā saldais kartupelis (kas, starp citu man patika un kaut kad izmēģināšu vēl kādu pagatavošanas veidu) likās par saldu kopā ar mērci un sīpoliem (bet man vispār ir saldo ēdienu fobija, ja kas). Arī receptes autors mudina variēt dārzeņus. Tad nu citreiz noteikti.
Bet kopumā jāsaka, ka izdevās. Tikai smukas servēšanas bildes nav – par ātru apēdās laikam. Sirsnīgi atvainojos.

Slavenais kvinojas-tofu suši

Sākšu jau ar to, ka teikšu lielu PAAALDIES (!) Ditai Lasei (lv veģetāriešu guru, ja kāds nezina) par šo recepti. Esmu jau kādos tur forumos rakstījusi, ka pēc šī ēdiena baudīšanas visi ciemiņi (arī tie, kas iepriekš bijuši īsti anti-sušisti) pakrīt zem galda no priekiem un sajūsmas un es – kopā ar viņiem. Tāpēc – patiešām liels paldies. :)

Atļaušos recepti diezgan brutāli iekopēt no šejienes:
http://www.bioteka.lv/lv/2007/08/28/kvinojas-tofu-susi/
mans devums tātad būs daži komentāri/ieteikumi, slavas dziesmas un bildes.  Tātad 1 suši rullītim vajadzēs:

¼ gl. kvinojas
¼ gl. balzametiķa
1 tējk. kaltēta timiāna un/vai rīvēta svaiga ingvera
1 ēdk. sojas mērces vai šķipsniņa sāls
1 ēdk. sīkos salmiņos sagriezta tofu
¼ avokado
nori loksne (sapresētas jūraszāles, nopērkamas lielveikalos)

Novāriet sālsūdenī kvinoju.
Sajauciet etiķi, garšvielas, sojas mērci, ieberiet marinādē tofu.
Kad kvinoja gatava, iejauciet tajā ēdamkaroti marinādes, ļaujiet atdzist. Tofu izņemiet no marinādes. Avokado sagrieziet salmiņos.


Lieciet nori loksni ar spīdīgo pusi uz leju. 2/3 loksnes noklājiet ar kvinoju, viegli piespiediet, vidū ar pirkstu izveidojiet iedobīti – tādu kā grāvīti. Lieciet tajā tofu un avokado.

Samitriniet ar ūdeni brīvo nori lapas maliņu, lai tā pieliptu un rullītis neattītos; no otras malas sākot, cieši satiniet suši rullītī.

Ar ļoti asu nazi sagrieziet 8 gabaliņos.

Zemsvītras piezīme:

  • izmantojām sarkano kvinoju, neesmu parasto pat veikalos redzējusi īsti (bet labi vien ir, jo šī izskatās krāšņāk tomēr).
  • ar kvinoju daudz vieglāk galā tikt nekā ar rīsiem (nav miljons likumu katrai rokas kustībai) – sekojiet tik paciņas priekšrakstiem par vārīšanu un izdosies perrrfekti.
  • tofu marinādi pavisam noteikti var gatavot mazākā daudzumā. Un marināde samērā ilgi uzglabājama ledusskapī, ja nu kas.
  • iesaku tomēr pirms gatavošanas patusēties jūtūbē un paskatīt kā klāj, rullē un griež tofu. būs drošāka roka :)

Nekādi suši meistari neesam, tāpēc domāju, ka izdosies un garšos visiem (nesakiet japāņiem, bet man šādi garšo daudz, daudz labāk nekā īstais, rīsu suši) (tsc!).
Labu!